Jautājums: Ko nozīmē „Jeruzaleme” garīgajā nozīmē?

Atbilde: „Jeruzaleme” (Yerushalayim) garīgajā nozīmē – „pilnīgas svētbijīgas trīsas” (ijra šlema).

Kā skaidro Zoar Grāmata, jums ir bauslis par svētbijīgām trīsām un bauslis par mīlestību. Pirmais bauslis – tieši svētbijīgas trīsas, kurām ir daži veidi: šīs pasaules, nākamās pasaules, par sevi, par kopību, par Radītāju utt. Lūk, „Jeruzaleme” – pilnīgas svētbijīgas trīsas, Binas pakāpe, kura pēc tam sevi attīsta, lai kļūtu par pamatu hohma gaismas saņemšanai atdeves dēļ. Tādēļ šī pakāpe arī tiek dēvēta par pilnību: tajā hasadim gaisma un hohma gaisma kopā atrodas vienā tilpnē. Tādējādi svētbijīgas trīsas, tas ir, hasadim, notur hohma gaismu un šis pilnības stāvoklis tiek dēvēts par „Jeruzalemi”.

Bez tam, kā mēs zinām, katrs no četriem nedzīvās, augu, dzīvnieku un cilvēciskās dabas līmeņiem, satur sevī visu pārējo. Attiecīgi cilvēciskajā līmenī atrodas iepriekšējās pakāpes: nedzīvā, augu un dzīvnieciskā. Gala rezultātā pacelšanās pa tām augšup sasniedz mijiedarbību (zivug) līdz maksimālam dziļumam – to „vietu”, kur visi radījumi saistīti kopējā tīklā, atrodas integrālā stāvoklī un nonāk pie saplūsmes, pie vienotības piliena ar Radītāju.

Tā arī ir „Jeruzaleme”. Tādu mēs to redzēsim – kā visaugstākās garīgās kvalitātes punktu, kā vienotības pilienu. Tur atradīsies Templis, tur būs dižais virspriesteris – šajā punktā mēs ienesīsim visu.

Taču, iespējams, tu domā, ka „Jeruzaleme” tā ir pilsēta, kas atrodas uz ģeogrāfiskās kartes? Nē, mēs nerunājam par to. Materiālā pasaule izzudīs, pacelsies mūsu uztverē uz garīgo pakāpi. Ainu, kuru mēs šodien redzam, sagrozījuši nešķīstie spēki. Šis sapnis pieder tiem, kuri atrodas materialitātē. Turpretī mēs vēlamies pamosties no miega, – tad izzudīs šķidrauts šīs pasaules izskatā, un mēs redzēsim patieso realitāti, kurā viss ir vienots.

Tāpēc runa neiet par būvēm, kas atrodas Tempļa kalnā, viss darbs mums ir jāveic sevī. Visus gadus, ko pavadīju līdzās Rabašam, mēs tikai vienu reizi devāmies uz Jeruzalemi. Bāls Sulams savā laikā aizbrauca no Jeruzalemes uz Jaffu. Tāpēc noskaidro savas cerības attiecībā uz senajām akmens plāksnēm. Tās simbolizē zaros to, kas piemīt saknei un nepieciešamas mums tieši tam, lai no zara nokļūtu saknē. Ja mēs sliesimies pie zariem, tad nekad nenonāksim pie nepieciešamības laboties.

Šodien materiālais mūsos arvien vēl ņem virsroku. Daži uzskata, ja salikt kopā akmens blokus, kuri mums šķiet pareizi, tad negaidīti mēs iedvesīsim tajos dzīvības garu, apveltīsim ar svētību un garīgo spēku. Tāpat bērns izveido lidmašīnu no blakus līdzekļiem, cerībā, ka tā lidos.

Kurš šodien patiešām prot garīgi radīt? Labi, ja tauta mostas, prātojot par to, taču mēs saprotam, ka šādā pieejā nav ne dzīvības gara, ne sapratnes par to, kas patiešām būtu jādara.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 29.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas | Add Comment →