Jautājums: Ko nozīmē – ar visiem jautājumiem vērsties pie Radītāja?

Atbilde: Mēs neesam ieraduši atcerēties par augstāko spēku. Ne tāpēc, ka neesam reliģiski, reliģiski cilvēki arī nedomā par Radītāju tādā nozīmē, par kuru iet runa. Neviens par Viņu nedomā.

Domāt par Viņu, tas nozīmē saprast, ka visu dara tikai Viņš. Par to var daudz skaisti prātot, izlasīt vairums grāmatu, taču nekas nepalīdz.

Mēs eksistējam vienīgā spēka iekšienē, kuru dēvē par Radītāju – visa cilvēce, visas dvēseles, visas vēlmes, vispārējais tīkls, sistēma, Malhut, Šhina. Mums jāatklāj, ka atrodamies Radītāja iekšienē. Tas ir vienīgais uzdevums, kas mums jāatrisina: jāatklāj Radītājs radījumiem, ar to arī nodarbojas kabalas zinātne.

Radītāja atklāsme radījumiem iespējama briesmīgu ciešanu ceļā, kad egoisms aiz bezizejas un lielām sāpēm saspiežas un maksimāli sevi samazina, lai nejustu ciešanas. Tas atsakās no savas vēlmes baudīt un gatavs uz visu iespējamo, lai tikai neizjustu ciešanas.

Iedomājieties, kādas briesmīgas mocības jāiziet, lai atteiktos no sava ego. Šeit runa iet nevis par pašnāvību, bet par darbību, kas miljardiem reižu nozīmīgāka par jebkuru citu mūsu dzīvē. Turklāt zem milzīgu ciešanu spiediena, egoisms var tā saspiesties, ka spēs sevi samazināt un nevēlēsies pastāvēt.

Runa iet ne par mūsu mazo vēlmi, kurā mēs patreiz atrodamies, bet vēlmi, kura pastāvīgi aug un cieš tik lielā mērā, ka samazinās. Pēc tam vēlme izaug vēl vairāk, ciešanas kļūst vēl stiprākas, un vēlme no jauna saspiežas. To dēvē par ciešanu ceļu. Ja mērosim šādu ceļu, tad „labāk nāve nekā tāda dzīve”, taču nebūs iespējams nomirt.

Tomēr var virzīties uz priekšu, samazināt savu egoistisko vēlmi un izlabot to uz atdevi, atklājot esošo tajā Radītāju, pateicoties ārējam spēkam, kas dēvēts par „gaismu, kas atgriež pie avota”. Proti, ar tā paša Radītāja palīdzību, vēršoties pie Viņa īpašā veidā.

Šo metodi nav iespējams atklāt patstāvīgi. Mēs redzam, ka pat klausoties skaidrojumus, cilvēki vienalga nesaprot , kas tā ir par gaismu, kas atgriež pie avota. Šīs metodes vienreizīgums ir tajā aspektā, ka tā vietā, lai izjustu ciešanas no Radītāja iedarbības, Kuram tuvojoties, es jūtos slikti – es lūdzu Viņu mani izlabot.

Es vēlos kļūt tāds kā Viņš, vēlos būt labsirdīgs. Es novēršu triecienu, iepriekš lūdzot zāles. Un Radītājs man palīdz! Taču man ir jāpalūdz, man jābūt gatavam šai iedarbībai. Ja sākšu kliegt vienkārši aiz sava egoisma, tas nelīdzēs. Kā Radītājs var iedarboties uz mani ar gaismu, kas atgriež pie avota, ja neesmu lūdzis atgriezties pie Viņa, samazināt manu vēlmi baudīt?

Man jāiemācās izturēties pret Radītāju tā, lai Viņš man palīdzētu samazināt manu egoistisko vēlmi un pārvērstu to atdevē, tādā kā Viņš pats. Taču ne ciešanu ceļā, bet pateicoties Viņa darbībām.

Tādēļ mums deva iespēju vērsties pie Radītāja ar mūsu savstarpējās saiknes palīdzību. Ja mēs nodibinām labu savstarpējo saikni, tad tās forma arī būs atdeves forma, kuru mēs vēlamies īstenot. Mēs veidojam šo saikni gluži kā bērni, kuri rotaļājas, pūlamies, it kā kaut ko darām. Taču mēs zinām, ka visi esam egoisti, un mūsu saikne ir egoistiska, kur katrs vēlas gūt panākumus un sev iegūt laimestu. Un tomēr mēs visi kopā lūdzam Radītāju, lai Viņš to izdarītu un pagrieztu mūs pretējā virzienā.

Šis lūgums ir egoistisks, citādi nav iespējams kliegt no trimdas tumsas. Taču gala rezultātā lūgums realizējas, jo augstākā gaisma, Radītājs ņem vērā, no kāda stāvokļa tu Viņu sauc. Viņš saprot, ka neesi spējigs vērsties ar garīgāku, altruistiskāku lūgumu, par cik atrodies pilnīgā egoismā un vēlies tikai saņemt.

Gluži kā zīdainis, kurš kliedz un nesaprot, ko grib. Taču mātei viņš ir jāsaprot un jārūpējas. Tāpat arī mums jākliedz: sākumā jāpūlas izdarīt visu nepieciešamo, bet pēc tam jāiekliedzas. To arī dēvē par kabalas metodiku.

Negaidiet, ka par jums iežēlosies no augšienes. Radītājs nepazīst žēlastību, jo atdeve tiek dēvēta par žēlsirdību.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 25.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →