Savās savstarpējās attiecībās ar citiem man ir jāsaprot: pozitīvais spēks atrodas ārpus manis, bet negatīvais – manī. Ne velti sacīts: „Cilvēka sirds nodomi slikti no viņa jaunības dienām”. Tāda ir mūsu uztveres problēma par mums pašiem un pasauli. Mums šķiet dabiski, ka pasaule ir sabojāta, bet mēs izlaboti. Mēs rūpējamies par sevi, domājam par to, lai mums būtu labi un uz visu lūkojamies no personīgā labuma pozīcijas: kā jebko izmantot savā labā? Pastāvīgi es raizējos tikai par vienu: „Kā sev izdarīt labāk?”

Šis „dzinējs”, šī iekšējā programma, kas darbojas mūsos bez apstājas, arī ir egoisms. Visas manas vēlmes un domas, visu, kas manī ir ietverts, šī programma vērš vienā virzienā – izmantot pasauli savā labā.

Ja iedomāties, ka mana aparātdaļa, mans „dzelzs” tie ir visi sākumi un spējas, visas īpašības, viss domu un vēlmju potenciāls, kas manī ielikti, tad egoisms tas ir manas programmas nodrošinājums. Manī instalējuši pašpiepildīšanās programmu. Manas īpašības kā tādas nav ne labas, ne sliktas, taču mani vada egoistiskā programma, kas liek izmantot tās savā labā, kā arī par ļaunu tuvākajam, par cik ļauj justies augstāk par apkārtējiem.

Lūk, kas ir mūsu egoisms, ļaunuma sākotne. Pati sākotne tas ir „dzelzs”, bet ļaunums – programma, pielikums.

Tagad man jāpārvērš šī programma pretmetā – no ļaunuma labestībā. Sākotne paliek tā pati, es tikai pārveidoju tās pielietojuma veidu. Es redzu, ka nebeidzamā pakaļdzīšanās pēc personiskā labuma, galu galā man kaitē. Slikta sākotne ir slikta arī sev pašam. Tad, kad ar apkārtnes palīdzību, es sāku to pārveidot par labu attieksmi pret citiem, patiesībā es nesu labumu arī sev.

Kā tas izdodas? Kāpēc man ir labi tad, kad izturos labi pret tuvāko, bet slikti, kad nodaru viņam kaitējumu?

Šeit es pietuvojos īstenībai, sāku sajust, ka tuvākais un es tas ir viens un tas pats. Tāpat arī māte „saaug” ar savu bērnu. Tas mūs satuvina līdz tādai pakāpei, ka jūtamies kā viens veselums un ienirstam jaunā, nadalāmā savstarpējo attiecību sistēmā, nešķirojot vairs to, kas notiek ar viņu un mani.

Tādējādi visa cilvēce pārvēršas vienā ģimenē. Lai arī ne uzreiz, taču sākums ir ielikts, un mēs saprotam šo pieeju, kura pilnībā bāzējas uz psiholoģiju.

No 32. sarunas par jauno dzīvi, 11.07.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Vīrietis un sieviete | Add Comment →