Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 42. p.: Četras ABEA pasaules ietver sevī visu garīgo realitāti, kas izriet no Bezgalības pasaules līdz mūsu pasaulei. Taču tās vienlīdz iekļautas viena otrā un katrā no tām atrodas visu piecu kopums.

Kādēļ vispār vajadzīgas pasaules? Vai tad mums nav pietiekami ar Bezgalības pasauli? Un tomēr tā nolaižas lejup no savas absolūtās garīgās pakāpes, kas pilnībā vērsta uz atdevi un šie nolaišanās lejup etapi līdz mazākai atdevei tiek dēvēti par pasaulēm Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Ecira un Asija. Kopumā runa iet par to pašu vienotību, par to pašu savstarpējo atdevi, tikai mazākā pakāpē. Elementi ir tie paši, un tie savienojas tāpat, taču to saiknes spēks samazinās un vājāk tiek nodots kopējā tīklā.

Tādējādi „pasaules” (olamot) ir Bezgalības apslēptības (alamot), kas aizklāj tās vienotības un saliedētības spēku.

Jebkurā gadījumā mēs runājam tikai par vienu realitāti. Tālāk, kad rodas dvēseles, kad cilvēks vēlēsies sasniegt, izzināt atdeves īpašību, tad viņš redzēs un sajutīs šo sistēmu atbilstoši savam tekošajam stāvoklim.

Katrā pasaulē pastāv četri garīgie līmeņi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, cilvēciskais.

Nav nekā cita, izņemot gaismas un tilpnes. Iestājoties savstarpējā saiknē ar gaismām, tilpnes/ vēlmes sajūt šīs gaismas atšķirīgi. Zaru valodā mēs šīs formas attiecinām uz nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko līmeni un piešķiram tiem dažādus nosaukumus. Šodien tie visi mums iezīmējas šajā pasaulē.

No otras puses, garīgajā pasaulē nav līdzīgu „attēlojumu”, tur mēs sajūtam mūsu savstarpējās saiknes līmeņus. Visi termini kabalā attiecas uz garīgo spēku, kurš mūsos darbojas un tāpēc mums nav ilūziju par „apjomīgajām ainām”, kas aizņem vietu un kurām ir svars utt. Garīgajā viss izpaužas mūsos pašos, savā patiesajā veidā, tas ir, spēku veidā. Taču, lai būtu iespēja runāt par šiem spēkiem un vēlmes stāvokļiem, mēs piešķiram tiem nosaukumus un definējumus, kas ņemti no kabalas zinātnes un no mūsu pasaules atbilstošajām projekcijām.

Tā vai citādi, runa iet par to pašu Bezgalības pasauli, kas sagrozīta tajā mērā, cik lielā mērā ir sabojāts radījums, kurš uz to raugās. „Katrs noliedz saskaņā ar personīgo trūkumu”. Tāpēc radījumu uztverē nostājas 125 garīgās pakāpes, kaut gan patiesībā nav nekā cita, izņemot Bezgalības pasauli. Runājot par pasaulēm un par to, kas tajās norisinās, mēs vienmēr ar to domājam cilvēku, kurš atrodas attiecīgajā pakāpē. Paceļoties augšup uz citu pakāpi, viņš redzēs citādu ainu.

Lūk, tātad viss ir relatīvs: pastāv sistēma, kurā mēs atrodamies un kuru izzinām. Pasaules nepastāv pašas par sevi, to kartība atkarīga no izzinošā. Katru reizi tu nosaki savu stāvokli attiecībā pret Bezgalības pasauli: piemēram, uztverot to par 20%, tu definē savu uztveri kā „Asija pasauli”, bet ja uztver 40% no Bezgalības, tad atrodies „Ecira pasaulē”. Pasaules tāpat dalās pakāpēs, taču kopumā tu pats nosaki savu tekošo statusu attiecībā pret Bezgalības pasauli. Pastāv tikai Bezgalības pasaule, bet tu attiecībā pret to noskaņo savu uztveri un atrodies vienā vai otrā pasaulē – tajā vai citā Bezgalības apslēptības mērā.

Šodien tavas vēlmes sabojātas un pilnībā tai pretējas un tādējādi tā tēlojas tev kā „mūsu pasaule”. Patiesībā tu arī patreiz atrodies Bezgalībā, taču „bezapziņā” – un šajā bezapziņā tev tēlojas materiālās ainas. Tāpēc mūsu pasaule arī tiek dēvēta par šķietamu, iluzoru.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 15.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →