„Desmit Sfirotu Mācība”, 2. daļa „Iekšējais vērojums”, 96. p.: Augstākajās pasaulēs darbojas brīnumains likums, saskaņā ar kuru jebkurā sfirā, lai kādu mēs izvēlotos, mēs atrodam 10 atsevišķas sfirot. Turklāt jebkurā no šīm 10 atsevišķajām sfirot mēs tāpat atrodam 10 sfirot – un tā līdz bezgalībai.

Mūsu prāts nespēj aptvert visus šos garīgos principus – sfirot iekļaušanās viena otrā līdz bezgalībai, jo ikvienā no 10 sfirot atrodas vēl 10, bet katrā no šīm 10 – vēl 10 utt.

Kā saprast, kas ir bezgalība? Kur tā beidzas un kur sākas? Mums tas nav saprotams, jo mūsu prāts veidots nevis uz kvalitatīviem vērtējumiem, bet uz skaitliskiem. Un mums šķiet, ka šeit arī iet runa par kvantitāti: 10, 10 un vēl 10 reiz, gluži kā ciparu, diskrētā sistēmā. Taču tas nav pareizs iespaids. Visas izmaiņas un dalījumi norisinās uz kvalitatātes pamata, pēc kvalitatīvi atšķirīgiem apļiem.

Tāpēc mums pagaidām tik grūti izprast šo principu un vispār bezgalības jēdzienu. Tāpat kā parastajā dzīvē, kur gudrie un stiprie cilvēki, lielie egoisti, vēlas izmantot šo pasauli savam labumam, satvert to, izspiest no tās vairāk naudas, vinnēt sāncensībā, iegūt varu, zināšanas, lai lepotos citu priekšā un justos labi, pārliecināti par šodienu un nākotni. Taču šodien viņi redzēs, ka nav spējīgi neko pārvaldīt un nezina, ko darīt.

Cilvēki, kuri atrodas varas priekšgalā, jūt savu bezspēcību. Viņi pūlas izdarīt zināmus aprēķinus un noskaidrot, kā iziet no šīs situācijas, kad zaudē vadību – mūsdienu krīzes galvenā problēma. Problēma jau nav vairs pašā vadībā, ekonomisko rādītāju procentos. Vispirms viņi uztraucās tikai par šiem procentiem un summām, taču tagad redz, ka ne jau tas ir visa iemesls, bet gan kontroles trūkums pār situāciju.

Runa vairs neiet par rezultātiem, kurus vēlējamies un nespējām sasniegt, bet gan par mūsu neveiksmju cēloni. Šis cēlonis viņiem nav zināms! Pirmām kārtām viņi bija visu veiksmju un neveiksmju faktors, turot rokās egoistiskās vadības grožus. Un pasaule nolieca galvu viņu priekšā, paklausīgi pakļaujoties viņu egoistiskajiem likumiem.

Taču šodien mums jau neizdodas iestumt pasauli mūsu radītajā egoistiskajā sistēmā un mēs vairs nevaram to vadīt. Tā nepakļaujas, it kā būtu iekārtota citādi, atstājot mūs pilnīgā apjukumā.

Tādā veidā sāk atklāties starpība starp divām sistēmām: ciparu un analoga – sistēma, kas strādā uz kvantitātes pamata un sistēma, kas balstās uz kvalitāti. Daba no savas puses atklāj mums sistēmas, kas strādā saskaņā ar kvalitāti – analogās sistēmas, kas visu savieno vienā veselumā kopējam darbam. Tas ir Radītāja spēks, kas atklājas šādā veidā.

Turpretim mēs, ar savu egoistisko radījuma spēku, vienmēr strādājām savādāk, to noteica sašķelšanās: katrs pats par sevi. Tāpēc mēs pastāvīgi darbojāmies pēc kvantitātes principiem, atkarībā no cipariem. Pēc šāda principa izveidota visa mūsu uztvere.

Tāpēc mēs jūtamies tik bezpalīdzīgi, kad mums atklājas garīgā pasaule, kas pietuvojas mums arvien tuvāk. Šī garīgās sistēmas, Radītāja atklāsme arī izraisa visu šo krīzi.

Tad, kad garīgajā pasaulē katra sfirot dalās uz desmit un tā līdz bezgalībai, šeit darbojas it kā ciparu princips. Taču, ņemot vērā, ka runa iet par bezgalību, tas iznīcina skaitlisko pamatu un pārvērš to kvalitatīvajā. Tas ir kā integrāls un tādējādi krīze tiek dēvēta par integrālo un mūsdienu pasaule par integrālo.

Integrāls tā nav vienkārša summa. Summā atrodas noteikts sastāvdaļu skaits. Turklāt integrāls ietver sevī bezgalību… Tas iekļauj sevī tādas sastāvdaļas, kuras nav iespējams skaitliski iekļaut aprēķinā. Tas ir kā uzdevums par riņķa kvadratūru, kurā nepieciešams uzcelt kvadrātu tieši ar tādu pašu laukumu kā aplim. Taču mūsu plaknē tam nav risinājuma.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 10.07.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Krīze un globalizācija, Realitātes uztvere | Add Comment →