Saskaršanās ar nākamību

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 16. p.: Ja neatklātos trešais, finālais stāvoklis, tad nerastos arī pirmais, sākotnējais. Visa šī stāvokļa pilnība ir kā projekcija no nākotnes tagadnē. Ja izzustu nākotne, nebūtu arī nekādas realitātes tagadnē. Tādējādi beigu stāvoklis uzliek pienākumu eksistēt.

Bez nākamās formas nespētu pastāvēt visa programma, ietverot sākotnējo, starpprogrammu un finālo daļu. Sacīts: „darbības beigas ieliktas sākotnējā nodomā”. Tas ir pareizi katrai programmai un katrai darbībai: nākotnes forma obligāta un uzliek pienākumu eksistēt visiem elementiem.

Sākums tas ir tikai radījuma punkts, kas atšķirīgs no Radītāja. Taču savā nākotnes formā radījumam jākļūst kā Radītājam, paceļoties uz „Ādama” pakāpi, tas nozīmē: „līdzīgs” (dome). Ar to arī tiek noteikts process: lai nokļūtu no sākuma līdz beigām, mums jāsāk attīstība no beigām virzoties uz sākumu.

Tas, lūk, nozīmē principu „darbības beigas sākotnējā nodomā”. „Darbība” tās jau ir beigas, visās detaļās pabeigta forma, izejot no kuras, mēs zinām, kā uzsākt darbu. Tikai tādā veidā noris garīgais darbs.

Mūsu pasaulē mēs domājam, ka darbojamies citādi – taču nē. Vienkārši puse mūsu darbību un domu ir mūsu acīm slēpta. Man šķiet, it kā notiek kas jauns, it kā es ko īstenoju, taču patiesībā man nav redzama „zemūdens” daļa, kur viss tiek man organizēts un izkārtots, kur nākamā forma nosaka, no kuras tai it kā jāpiedzimst.

Gala rezultātā man tēlojas, ka es izeju caur kādu attīstību un varu ietekmēt to pēc paša gribas un personīgās programmas, vai arī pakļauties apkārtējo gribai. Taču tostarp es vienkārši neredzu, ka viss ir nosacīts un ieprogrammēts.

Nākamā forma nosaka visu, kas ir un kas būs, un tikai mūsu attieksme ietekmē sajūtas, to, kā mēs pieņemam notiekošo. Tāpēc mums vispār nav jāprāto par darbībām kā tādām. Mūsu nolūks arī ir pati darbība. Mūsu attieksme pret notiekošo arī ir tas jaunais un vienīgais, ko varam pielikt no sevis. Vienmēr darbojas princips: „Tu aptver mani no visām pusēm”. Radītājs visu tur Savās rokās, un radījumam atliek tikai variēt savu realitātes uztveri, pieņemot to ar labu prātu, pielīdzinoties vai, gluži otrādi, ciešanu veidā.

Jautājums: Kā tas var būt: finālā stadija jau pastāv un tomēr prasa no mums patstāvīgas pūles.

Atbilde: Mūsu patstāvīgās pūles nepieciešamas tikai tam nolūkam, lai mēs vēlētos izveidot sevī jaunas vērtības jaunai uztverei. Ja tu izšķied savus spēkus uz to, lai mainītu pasauli, tie ir tavas muļķības augļi. Tev nav jāmaina pasaule, bet jāpieslēdzas nākotnei. Dzīvniekiem tas noris instinktīvi, bet cilvēks šo spēju attīstīja, kad nokāpa no koka.

Nav iespējams iet uz priekšu nezinot nākotni. Senās pagāniskās ticības tika paredzētas tikai tam, lai pieslēgtos nākotnei. Šodien mēs vienkārši tās nesaprotam, pie tam ieražas, rituālās dejas un pat austrumcīņas bija paredzētas nevis, lai kādam kaitētu, bet tikai tam, lai „noslēgtu” nākotni uz sevi.

Cilvēkam vienmēr bija šī problēma: izveidot kontaktu ar nākamību, to sajust. Piemēram, ja es tēmēju ar bultu no loka, man nepieciešams tikai uztvert to mirkli, kad es patiešām trāpu mērķī, sajust nākotni, kurā bulta jau sasniegusi mērķi. Ar to ir pietiekami. Tas nozīmē – dzīvot domās par nākotni, saskarties ar to. Tad no šīs sajūtas es varu veidot savas darbības ceļā uz to.

Taču mēs sen jau neattīstāmies šajā virzienā, jo augošais egoisms mums ir atņēmis dabisko uztveri. Tā atradās pamatā, taču saikne pārtrūka.

Tātad, ja es nezinu nākamo formu un tai nepieslēdzos, tad arī nedarbojos. Tā ir pazīme, ka mana vēlme vēl nav atklāta. Tāpēc šeit nevajag kliegt – visas savas pūles man jāvirza uz saikni ar nākamību.

Mūsu nākotne – atdeves īpašība un man jāizpauž tā visiem iespējamiem līdzekļiem. Tad, kad man ir skaidrs, ka zināmā pakāpē esmu noteicis sev nākamo formu, tad savu pūļu rezultātā es lūdzu par labošanos un atklāju to.

Tātad arī šodien: ja es pareizi iztēlojos sev grupu, tā parāda man nākotni, kurā es pilnībā esmu tai pieslēgts visās manī ieliktajās īpašībās. Tāda ir mana pirmā garīgā pakāpe. Nākamajā pakāpē man iedos lielāku egoistisko vēlmi, es no jauna attālināšos no biedriem, sākšu vairāk tos noniecināt, ienīst viņus – lai no jauna apvienotos ar viņiem, pārvarot šos traucēkļus. Un tā, līdz mēs kļūsim kā rabīna Šimona skolnieki, apvienoti virs liesmojošā naida ugunīm.

No nodarbības pēc „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 01.07.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: