Šodien mēs runājam par pilnīgi jaunu attieksmi pret pasauli, cilvēkiem, pret sevi kā integrālo sistēmu, pie kuras mūs noved daba: atklāj mums sabiedrību, krīzi, savstarpējo saikni. Ja mēs reāli pavērtos uz lietu būtību un labi izanalizētu šo faktu, tad atklātu, ka darbojoties pret citem, es darbojos pret sevi, pie tam ar daudzkārt pastiprinātu negatīvo iedarbību.

Es iedarbojos uz apkārtējo sabiedrību, uz tās iekārtu, spēku, viedokli un no visas sistēmas, pret kuru dotajā brīdī esmu nostājies, man tas atgriežas kā bumerangs. Taču pretestība, kuru es sajūtu, tā ir visa mehānisma summārā kustība un man tam ir jāpretojas.

Rezultātā es nonāku līdz bezspēkam, iztukšotībai, pie motivācijas trūkuma, jo redzu, ka nevienā jomā nespēju gūt panākumus, – pasaule arvien vairāk saceļas pret mani visos tās līmeņos (lielāko tiesu sabiedriskajā un ekoloģiskajā). Tādēļ man nekas neizdodas.

Ja mēs spētu redzēt šo noslēgto sistēmu, ja tā atklātos mums kā fantastiskā filmā: piepeši visu ainu tu redzi dziļumā, cik lielā mērā mēs esam savstarpēji saistīti viens ar otru kā zobrati, – tad, izejot no šīs ainas, mēs sāktu uzvesties citādāk.

Mums pietrūkst noslēgtības sajūtas, saiknes, integritātes. Ja tas mums būtu, mēs gribot negribot pārkārtotos, jo neviens neietekmētu citus slikti, lai kā atbildes reakciju saņemtu attiecībā pret sevi desmitreiz lielāku negatīvo iedarbību. Tas pats egoisms mūs no tā pasargātu.

Ieraugot uz ielas kādu spēkavīru, es neiesaistos ar viņu kautiņā, bet cenšos viņu apiet. Tāpat arī netiecos darboties pret bagātnieku vai varas darbinieku, jo zinu, ka viņi „samals mani miltos”, un neviens to neuzzinās un nepalīdzēs. Proti, katrs cilvēks izvēlas sev lauku, kurā viņš var sevi izpaust, uzvarēt, vinnēt, nopelnīt un necenšas uzlekt augstāk par savu pakāpi, jo redz, ka tas viss nolemts neveiksmei.

No sarunas par integrālo audzināšanu, 29.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Apvienošanās prakse, Krīze un globalizācija | Add Comment →