Rakstā „Toras dāvāšana” Bāls Sulams skaidro mums, uz kādiem nosacījumiem Tora tika iedota cilvēkiem. Vispirms, tai jābūt cilvēku grupai, kuri vēlas kļūt kā viens cilvēks ar vienu sirdi. Pārdzīvotās ciešanas neatstāj izvēli – viņi redz, ka nepieciešams bēgt prom, taču bēgt apzināti. Tā nav akla bēgšana no sāpēm, jo ciešanas atnāk pie viņiem no īpaša Spēka, no Radītāja, saskaņā ar Viņa programmu un šeit slēpjas noteikts mērķis.

Radītājs ar nolūku deva viņiem ciešanas. Sacīts: „Es radīju ļauno sākotni” – citiem vārdiem, radīju Faraonu, kurš pietuvina Israēla dēlus Radītājam. Tāpēc ļaunā sākotne tiek dēvēta „par palīdzību pretī” – tā mudina cilvēku izzināt Spēku, kurš viņu vada. Cilvēks uzdod sev jautājumus: „No kurienes pie manis nonāk viss šis ļaunums? Kādēļ es ciešu?” Gala rezultātā meklējumi noved viņu pie galvenā jautājuma: „Kāda ir manas dzīves jēga?”, turklāt vēl: „Kāda ir mūsu dzīves jēga?”. Un tad cilvēks atrod kabalas zinātni.

Tādā veidā viņš arī nonāk pie Toras saņemšanas – sāk saprast, ka šeit ir kas jāmaina. Tā vietā, lai mainītu pasauli, cenšoties „pielāgot” to sev, cilvēks saprot, ka pasaule ir viņa iekšējo īpašību projekcija. Maini sevi – mainīsies arī pasaule.

Tieši to mēs klāstām šodien visiem: jālabo cilvēks, nevis pasaule. Protams, mēs nestāstam par realitātes uztveri, par to, ka ārējā aina tiek nosacīta ar to, kādi esam iekšienē. To pagaidām nav iespējams paskaidrot, kaut gan parādās jau zinātniskie pierādījumi. Turpretim cilvēks šodien principā jau saprot, ka viņam ir jālabo sevi. Tad viņš ir gatavs saņemt Toru kā piedevu – „pievienot” ļaunajai sākotnei šo metodiku, lai tai rastos laba garša.

Gala rezultātā mums jāpiešķir atdeves forma sākotnēji saņemošajai vēlmei. Ja cilvēks tam ir gatavs, viņš saņem Toru, tas ir, labošanās metodiku un sāk strādāt. Tad saprot viņam izvirzītā nosacījuma būtību: ko nozīmē galvojums, vispārējā vienotība, ko nozīmē viņa galamērķis – mīlēt tuvāko ka sevi pašu. Ceļā uz šo mērķi cilvēks atklāj savu misiju, kas definēta pirmavotos kā „svētkalpotāju valstība” un „svētā tauta”. Citiem vārdiem, viņam ne tikai jāīsteno sacītais uz sevi, bet arī jābūt atbildīgam par visu pasauli. Līdz ar to cilvēks nosliec sevi un pasauli uz nopelnu kausa un pareizi izmanto savu potenciālu citu labā, darot to, kas viņam ir jādara, tas ir, jāizplata visā pasaulē labošanās metodika.

Tad viņš sevi izlabo – viņam nekas cits nav vajadzīgs, izņemot šo. Pietiekami dzīvot darbā kopējās labošanās vajadzībām nozīmē būt par „svētkalpotāju valstību”. Koeniem nepieder nekāda materiālā daļa, viņu īpašums – Radītājs, tas ir, šķīstās Binas pakāpe. Tā arī cilvēkam jāredz sevi uz paaugstinātas pakāpes, kur tuvākā labums – viņa vienīgās rūpes pāri visām rūpēm un vienīgais mērķis pāri visiem mērķiem. Lai viņam uzpeld pašas negaidītākās vēlmes, lai traucēkļi plešas plašumā līdz pasaules mērogam – viss paredzēts tam, lai pāri tiem viņš rūpētos par visu pasauli. Pretējā gadījumā viņam nebūs materiāla darbam.

Tādā veidā cilvēks arī realizē „dievkalpotāju valstības” un „svētās tautas” uzdevumu – īstenojot dzīvē galvojumu. Lieta nav tajā, lai mēs savstarpēji galvotu un viens otru noturētu ceļā uz labošanos. Nē, mēs virzamies uz galvojumu ar visu pasauli, mēs atbildam par visiem, un kamēr mēs nepalīdzēsim viņiem izlaboties, nedrīkst uzskatīt savu darbu par pabeigtu.

No nodarbības pēc raksta „Galvojums”, 13.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Galvojums, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Izraēla un pasaules tautas | Add Comment →