Jautājums: Kapēc cilvēkam šķiet, it kā viņš var virzīties uz priekšu ar personīgiem spēkiem, nevis ar apkārtnes palīdzību?

Atbilde: Cilvēks atzīst par labāku paļauties uz personīgiem spēkiem, jo strādā ar viņam ierastajām, egoistiskajām metodēm. Saskaņā ar savu egoistisko vēlmi viņš netiecas vērsties pie augstākās gaismas, kas atgriež pie avota, bet domā, ka pats visu nopelnīs, pateicoties savām zināšanām un pūlēm. Viņš uzskata sevi par pietiekami gudru un spēcīgu, lai pārrautu visus aizslietņus un saņemtu atalgojumu.

Šim nolūkam viņam nav nepieciešams augstākais spēks, nav vajadzīgs Radītājs. Tad, kad viņš jūtas spēcīgs, tad noniecina saikni ar augstāko spēku, pat ja arī būtu iztēlojies, ka šis spēks eksistē. Viņš sāk iedomāties, ka saistīts ar kādu augstāko tikai kāda drauda dēļ šajā pasaulē vai bailēm no soda nākamajā pasaulē pēc nāves, tas ir, kad nespēj tikt galā personīgiem spēkiem.

Ja viņš būtu pārliecināts, ka pats gūs panākumus un piepildīs savu egoistisko vēlmi, tad viņam nebūtu nepieciešams nekāds augstākais spēks. Taču, kad cilvēkā atmostas dzirkstele, kas pēc dabas līdzinās augstākai gaismai, tad to nav iespējams ar neko apmierināt, ja neesi saistīts ar augstāko spēku un nesaņem no tā papildu piepildījumu.

Par dzirksteli vienkārši tiek dēvēta daļiņa, kas atšķelta no augstākās gaismas un ielikta manī. Dzirkstele – tas pats vājais starojums, kāds vien var būt no gaismas vai Radītāja, kas atklājas cilvēka iekšienē – Radītāja atklāsmes sākums manī. Tas ir cilvēka (Ādama), kas līdzinās Radītājam, sākums manī.

Šo dzirksteli jāsavieno ar vēlmi baudīt, lai tās abas atrastos harmonijā, pareizā saiknē. Tas arī ir mans darbs, līdz dzirksteles vietā man atklāsies Radītājs, bet nelielas vēlmes baudīt vietā – liela un tie sasniegs pilnīgu saplūsmi.

Atklājas sīka Radītāja daļiņa, tas tiek dēvēts par garīgo dzirksteli, kas manī pamodusies. Atklājas neliela milzīgas vēlmes baudīt porcija – atmostas manas pasaulīgās kaislības pret ēdienu, seksu, ģimeni, bagātību, varu, zināšanām.

Starpība starp manu iedzimto vēlmi un dzirksteli nosaka, ka vēlme pieprasa no manis baudīt sevis paša dēļ, bet dzirkstele – sniegt baudu citiem, atdot. Tie ir pretrunā viens otram un tādējādi cilvēks, sajutis šādu dzirksteli, sākumā zaudē galvu.

Viņš sajūt divošanos, jo vēlme baudīt velk viņu uz šo pasauli, kur atrodas visi egoistiskie piepildījumi. Turpretī atdeves vēlme, atklājoties, pārceļ viņu pilnīgi citā dimensijā, kaut gan viņš nesaprot, kur tas ir un kas tas ir. Viņu vairs nesatrauc notiekošais šajā pasaulē, bet pievelk kas augstāks, ne šīs pasaules.

Gala rezultātā dzirkstele atved viņu īpašā vietā, kur viņš var to realizēt, proti, tur, kur Radītāja vēlme atklājas ar vēl lielāku spēku. Šādu vietu dēvē par kabalistisko grupu.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 06.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →