Mainām izmisumu pret prieku

Bāls Sulams „Galvojums”: Vispārējais galvojums atbrīvoja katru no jebkurām rūpēm par sava ķermeņa vajadzībām un atļāva pilnā mērā pildīt bausli „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, atdodot visu, kas tam pieder, ikvienam trūkumcietējam. Tāpēc, ka cilvēks vairs neraizējas par sava ķermeņa vajadzībām, jo zina un ir pārliecināts, ka sešsimts tūkstoši viņu uzticīgi mīlošo atrodas līdzās un gatavi par viņu parūpēties.

Šeit ir divi momenti.

Pirmkārt, galvojums un savstarpējās rūpes atbrīvo cilvēku no bailēm par sevi. Katrs tiek citu atbalstīts un visiem ir labi. Šāda, lūk, „psiholoģiskā terapija”, kas ļauj atbrīvoties no bailēm.

Otrkārt, patiesībā mēs apvienojamies, lai rūpētos nevis par sevi, bet par saikni ar augstāko. Mēs vēlamies vienotību, jo tajā saskatām pieeju šai saiknei. Mēs pastāvīgi tiecamies uz augšieni, un jebkurai mūsu darbībai lejā jābūt vērstai uz galamērķi, nevis uz pašapmierināšanos. Atšķirībā no futbolkomandas, kur dalībnieki apvienojas, lai nodrošinātu panākumus sev pašiem, mūsu saliedētība aicināta mūs pacelt augšup. Lai arī tādā veidā atbrīvojamies no visām nelaimēm un problēmām, taču nealkstam mierinājumu. Mēs vienkārši iepriekšējās nelaimes un problēmas, kuras mūs virza uz vienotību, mainām pret citādas kvalitātes nelaimēm un problēmām, kas rodas apvienojoties ar Radītāju.

Tas tiek dēvēts „augstākās trīsas”, un tieši tur iemājo mīlestība. Trīsas – tilpne, bet mīlestība – tās piepildījums. Tagad es trīcu Radītāja priekšā ne no tuvojošām nelaimēm, negoda, izmisuma u.c. To visu es mainu pret bailēm no satuvināšanās ar Radītāju, vēloties iet pie Viņa, satuvināties ar Viņu atdevē. Tas arī ir mans mērķis.

Kad beidzot es to sasniegšu? Tad, kad man nav svarīgi, kas ir aiz muguras – galvenais, lai tas pastiprinātu manu tieksmi uz priekšu.

Jautājums: Taču, ja biedri mani pilnībā atbalsta, vai tas nenotušē manu pamatproblēmu, vai nemazina manu vēlmi pietuvināties Radītājam?

Atbilde: Ja es pareizi iestājos grupā, tad iegūstu citas bailes iepriekšējo vietā. Neviens man nesola mierīgu dzīvi – mani gaida nemierpilns piedzīvojums, kādu izjūt alpīnisti, jaunatklājēji, ceļotāji. Viņu nemiers tas ir prieks, viņi pastāvīgi iet pretī kam labākam. Lūk, arī es garīgajā ceļā izjūtu trūkumu, taču jaušu prieku un šīs gaidas labākas par prieku.

Mēs zinām pēc pieredzes: saldme acumirklī izzūd, turpretī tās gaidīšana var iedvest cilvēkā dzīves garšu daudzu gadu garumā. Garīgajā tas patiešām ir piepildījums, kuru mēs izsaucam ar atstarotās gaismas palīdzību virs saņemošās vēlmes, atdeves ietērpā.

No nodarbības pēc raksta „Galvojums”, 30.05.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: