Ēna pār pasauli

No augšienes, no pilnības stāvokļa lejup nolaižas kāpnes, kas pasaules dala pakāpienos (pakāpēs), bet gaismu devās, līdz pat mūsu pasaulei – pilnīgajai apsēptībai. Apslēptības ir radītas, lai mēs veicinātu savu garīgo izaugsmi un piepildītu tās ar savu apzināšanos, savu darbu, pūlēm.

Saņemošo vēlmju vietā, mums jāsāk strādāt ar atdodošajām, tas ir, jāgūst bauda ne sevis dēļ, bet atdeves dēļ. Pateicoties tam, cilvēks iegūst brīvību un neatkarību, zināšanas un sajūtu, ka atrodas Radītāja pasaulē, augstākajā pasaulē.

Lai novestu cilvēku pie šāda stāvokļa, sākot no noteikta viņa attīstības brīža, kurš iestājas mūsdienās, viņam  sāk atklāt apslēptību. Ar izredzētām peronībām tas jau notika arī pagājušajos gadsimtos, bet šodien visa pasaule jūt apslēptību, zināmu neskaidrību, sajukumu, bezspēcību. Rodas sajūta, ka mēs jau nespējam ar bijušajām īpašībām un spēkiem virzīties uz priekšu, aprēķināt savas pūles, vēlmes, plānot darbības un censties panākt rezultātus.

Mums vairs nav kur tālāk tiekties, jo pasauli pārklājusi ēna. Taču šī ēna – tā pati apslēptība, kas mums jākompensē, jāpiepilda ar savām pūlēm. Mēs zinām, ka šī apslēptība tiek dota ar nolūku – nevis lai atstumtu mūs no labā mērķa, bet, gluži otrādi, kā palīgs, lai novestu pie labestības, taču apzināti, jutekliski, kā saprotošus, pieaugušus cilvēkus.

Atbilstoši tam mums jānosaka sev piemērota virzības uz priekšu forma, noskaidrojot, kas no mums tiek prasīts, kā organizēt visus līdzekļus, kas pacels mūs virs apslēptības. Mēs „neatceļam” apslēptību, bet paceļamies augstāk par to.

Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks pieņem savus stāvokļus. Un šeit, kā sacīts: „Cilvēks lai palīdz tuvākajam” – grupai jādod spēki katram un pastāvīgi jāatgādina par to, kas notiek, ka „nav neviena cita, izņemot Radītāju” un mums jāpaceļas mērojot atdeves pakāpienus, ar ticību augstāk par zināšanām.

Tad šīs apslēptības pārvērtīsies par svētuma ēnu, pateicoties kurai mēs iegūstam atdeves vēlmes, dēvētas par svētām. Turpretim, ja mēs par to aizmirstam, gan paši, gan visa grupa kopumā, tad šeit jau rodas īsta problēma. Tāpēc, ka mēs jau vairs nepieliekam pūles, lai paceltos virs apslēptības, neizskām pateicību, nepieņemam kā vēlamo, kā tramplīnu, lai paceltos augšup. Tā vietā mēs dusmojamies uz apslēptību un lūdzam to novākt un vispār visas nepatikšanas dzīvē.

Apslēptība var būt ļoti spēcīga, taču cilvēkam jāatceras, ka nav neviena cita, izņemot Radītāju. Un no viņa paša tiek prasīts tikai pareizi nodibināt savas attiecības ar grupu, lai paceltu lūgumu un pievilktu gaismu, kas atgriež pie avota, un tad viņš sasniegs saplūsmi virspus apslēptības. Tādā ceļā viņš virzīsies uz priekšu.

Pretējā gadījumā tas kļūs viņam par nešķīsto, egoistisko spēku ēnu, kas novedīs viņu pie dziļa krituma un neļaus pareizi sevi realizēt. Lai kas notiktu, jāpaceļas no jauna augšup un viss jāsāk no jauna. Galvenais, noteikt sev ietvarus: mācību kārtību, darbu grupā, kas jebkuros stāvokļus cilvēkam atgādinās, ka viņa pienākums atdalīt svētuma ēnu no nešķīsto klipot ēnas.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 28.05.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: