Bāls Sulams „Sešsimts tūkstoši dvēseļu”: Patiesībā pasaulē nav nekā cita, izņemot vienu vienīgu dvēseli, bet sešsimts tūkstošos daļās un vairums garīgajās dzirkstelēs to dala cilvēka egoisms.

Radīta vienota dvēsele un nekas vairāk cits. Pastāv tikai dvēsele, un mēs vienmēr tajā atrodamies. Taču, ja mums šķiet, ka tas tā nav, tad tāpēc, ka paši esam sabojāti. Kopējā tilpne man dalās manā „Es” un „citos”, tā vietā, lai pārstāvētu monolītu kopību, kurā esam tikai „mēs”. Viss mans darbs ir tajā, lai es izlabotu personīgo uztveri.

Līdz šim brīdim es atrados pasaulē, kuras daļas man šķita atdalītas, un kurām trūkst savstarpējā saikne. Tā esmu iekārtots iekšēji, tādu man vienmēr bija ērti redzēt ārējo pasauli un es pilnībā ar to sadzīvoju. Taču šodien pasaule no ārienes pieņem citus apveidus: izrādās, ka nedzīvā, augu un dzīvnieku daba ir cieši saistītas. Dabiski, man tas nav tik svarīgi un tomēr ekoloģijai arī ir sava nozīme, jo ar savām neapdomātām rīcībām es izraisu nepatīkamas izmaiņas dabas parādībās.

Taču galvenais, ka pati cilvēciskā sabiedrība kļūst man kā vienots „mehānisms”. Citādāk sakot, pasaule šodien izpaužas kā vienota dvēsele, vienota tilpne, bet es nevēlos atzīt šo vienotību. Es redzu, ka gribot negribot tajā ienāku, ka realitāte burtiski „iegrūž” mani iekšienē, taču tas ir pret manu vēlmi.  Es vēlos palikt egoists, bet man atklājas vienotās dvēseles realitāte.

Tātad sadrumstalotā pasaules aina man tēlojas tikai sabojātas cilvēciskās apziņas „greizajā spogulī”. Jo ātrāk mēs to sapratīsim un izlabosim savu uztveri, jo ātrāk gūsim panākumus.

No nodarbības pēc raksta „Sešsimts tūkstoši dvēseļu”, 28.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kopīgā dvēsele „Ādams”, Realitātes uztvere | Add Comment →