Taisne caur diviem punktiem – uz Bezgalību

No Rabaša raksta „Par biedru svarīgumu”: Ja starp biedriem pastāv mīlestība, tad viņi tiecas viens otrā saskatīt tikai labas īpašības, nevis trūkumus.

Tādējādi, ja tu redzi biedrā ko sliktu, tas nozīmē, ka trūkums nav biedrā, bet tevī, tas ir, tas esi tu, kurš pārkāpa mīlestību pret biedriem, un tāpēc ieraudzīji viņos sliktas īpašības. Tādējādi ne biedram tagad jālabo sevi, bet tev pašam nepieciešama labošanās. Tajā brīdī, kad izlabosi visus savas mīlestības trūkumus, tu ieraudzīsi biedros tikai labas īpašības.

Sacīts, ka „Radītājs radīja cilvēku kā taisnprātīgu, taču cilvēki sev izdomāja vairums aprēķinu”. Ja mēs uztveram pasauli saskaņā ar personīgajām īpašībām, domām un vēlmēm, tad neatbrīvosimies no bezgalīgajām pretenzijām un nespēsim nonākt pie saskaņas, vispārējā kopsaucēja. Mūsu galvā pastāvīgi rušinās dažādi egoistiski aprēķini, nedodot mums mieru un noved pie bezmērķīgas rosības.

Virziens uz īstenību sākas no tāda punkta, kurā mēs sajūtam sevi Bezgalības pasaulē, tas ir, kur „Nav neviena cita, izņemot Radītāju”. Ja es redzu ko vēl, tas nozīmē, ka manas īpašības neatbilst Bezgalībai.

No augšienes izdarīta apslēptība, gaismas samazinājums 125 pakāpienos. Tāpēc es atrodos nevis Bezgalības gaismā, bet kādā no apslēptības pakāpieniem, uzskatot savu nākamo, augstāko pakāpi par Bezgalību, tāpēc ka nevaru uztvert to savās vēlmēs. Ja es apzinos šādu starpību starp vēlamo un esošo, tad saprotu, ka Bezgalības pasaules vietā redzu sev priekšā šo pasauli, kurā pastāv labestība un ļaunums, taču tas ir mans personīgais atveidojums uz baltās gaismas fona. Sanāk, ka man nav ko labot, izņemot sevi pašu. Tas ir otrais punkts, kas nosaka manu virzienu.

Tas ir, es atrodos Bezgalības pasaulē, un man jālabo tikai sava uztvere, kā sacīts: „Katrs spriež atbilstoši saviem trūkumiem”.

Lai palīdzētu mums sasniegt labošanos, ir veikta ļoti svarīga sagatavošanās, dēvēta par vēlmju sašķelšanos. Šī iemesla dēļ katrs jūtas atdalīts no pārējiem, kuri eksistē it kā neatkarīgi no viņa un citiem. Tāpēc mēs sajūtam pasauli, kas piepildīta ar vairums veidojumiem: akmeņiem, augiem, dzīvniekiem, cilvēkiem, kur ikvienam paredzēts savs virziens, savs liktenis, savs uzdevums. Un es – tikai viens no tiem.

Taču, ja es vēlos sasniegt Bezgalības pasauli, tad man viss jāpievieno sev, tas ir, jāizlabo sava redze līdz tādai pakāpei, lai redzētu, ka viss būtībā ir manās rokās. Viss ir atkarīgs no manis, un man jānosliec visa pasaule uz attaisnojuma svaru kausa. Ja es izlabošu sevi, tad redzēšu, ka esmu izlabojis visus.

Pasaule man tēlojas pilna ar visām iespējamām īpašībām un atšķirībām, taču tas ir tāpēc, ka es savā iekšienē neesmu sasniedzis visu savu īpašību, vēlmju, domu saskaņu un savienošanos.

Tādējādi mēs redzam tādu milzīgu un sarežģītu pasauli, lai skats no malas palīdzētu mums savienot visas tai atbilstošās daļas sevī. Viss, ko es redzu no ārpuses, patiesībā atrodas manī. Es visu uztveru caur dažādām egoistiskajām domām un vēlmēm un tāpēc redzu pasaulē tik daudz sastāvdaļu. Taču, ja es apvienošu sevī visas šīs īpašības, tad šīs detaļas saplūdīs harmonijā vienā veselumā kā vienota, globāla un integrāla pasaule, viena sistēma. Pie tādas pasaules uztveres mums ir jānonāk.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 25.05.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: