Bāls Sulams „Galvojums”: Vispārējais galvojums atbrīvoja katru no jebkādām rūpēm par sava ķermeņa vajadzībām un ļāva pilnā mērā pildīt bausli „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, atdodot visu, kas tam pieder, ikvienam trūkumcietējam.

Citiem vārdiem sakot, savās sajūtās mēs saņemsim tik lielu baudu, ka materiālajā dzīvē mums nekas nebūs vajadzīgs, izņemot vitāli nepieciešamo. Tāpat arī dzīvniekiem nav vajadzīgas kūkas, tiem pietiekami ar vienkāršu barību, ko viņiem paredzējusi daba. Ja mūsu vēlmes, kuras neattiecas uz dzīvniecisko līmeni, pārstās radīt mums sajukumu un pacelsies uz cilvēcisko līmeni, tad mēs atbrīvosimies no pārmērībām, kas tikai piesārņo Zemeslodi un atstāsim materiālajai dzīvei tikai to, kas nepieciešams normālai pamatvajadzību apmierināšanai.

Apvienojoties ar citiem, mēs nonākam pie piepildījuma Cilvēka pakāpē, līdzīgi Radītājam. Tad, protams, vairs jau nedomājam par personisko baudījumu gūšanu, izņemot nepieciešamo. Saiknē ar citiem mēs atklājam Radītāju un tāpēc, protams, visus savus spēkus atdodam kopējā labuma vārdā. Par to sacīts: „Savas tautas vidū es dzīvoju”.

Cilvēks vairāk neraizējas par sava ķermeņa vajadzībām, par cik zina un pārliecināts, ka sešsimts tūkstoši uzticīgi mīlošo atrodas līdzās, gatavībā parūpēties par viņa vajadzībām.

Nosacījums, kas ļauj man rūpēties par visiem, tā ir apkārtne, kura mani atbalsta, ceļ augstumā manās acīs vienotību un piešķir drošuma sajūtu par to, ka pamatvajadzībām man būs viss nepieciešamais.

Taču pēc tam arī tas nebūs vajadzīgs – es visu saņemšu pateicoties vienotībai ar sabiedrību. Man vairs nebūs nepieciešams redzēt acu priekšā apgādes sistēmu kā pierādījumu par apkārtējo mīlestību un rūpēm. Gluži otrādi, mana mīlestība pret viņiem piepildīs visas manas vēlmes.

No nodarbības pēc raksta „Galvojums”, 31.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Galvojums, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Nākotnes sabiedrība | Add Comment →