Vienmēr jācenšas atcerēties, ka viss ar mums notiekošais nav akla likteņa sekas, bet nāk no Radītāja, izņemot kuru neviena cita pasaulē nav. Ja es pēkšņi atceros par Radītāju, tā arī nav nejaušība, jo tā vēlas Radītājs un atgādina man. Tādējādi man jābūt pateicīgam, ka man ļauj sajust to īpašo attieksmi, kas ir pret mani no augšienes un atbilstoši tam reaģēt. Tas nozīmē, ka Radītājs mani pietuvināja sev.

Šī pietuvināšana var tikt sajusta kā nepatīkama vai labsirdīga, jo sajūta izpaužas manā vēlmē baudīt. Ja sajūta patīkama, tad man jāstrādā ar to un jāpūlas izdarīt ko patīkamu Radītājam.

Patīkama sajūta tā ir problēma, jo no tās mūsu egoisms saņem labpatiku un pārpildās ar lepnību. Es gūstu baudu vienkārši no laba garastāvokļa, vai no tā, ka apmierināju savu tieksmi pēc goda apliecinājumiem, varas, zināšanām. Šādos apstākļos man grūti apzināties, kāpēc piepeši es tiecos pēc Radītāja – varbūt sava egoisma dēļ, kuram patreiz ir labi un tas grūž mani uz priekšu, lai Radītājs piepildītu manu lepnību, varaskāri, tieksmi pēc goda apliecinājumiem?

Man daudz vienkāršāk un vieglāk piedēvēt sevi Radītājam, ja nejūtu piepildījumu, bet gluži otrādi, sajūtu tumsu. Tādā gadījumā es nesaņemu nekādu kompensāciju savai vēlmei baudīt. Šādā situācijā, pat ja nedaudz piepūlēšos un vēlēšos piestiprināties Radītājam, nesaņemot par to nekādu baudu, es jau atradīšos augstāk par savu egoismu, kurš nesaņēma nekādu labumu.

Sanāk, ka vāji cilvēki jāved tieši tumsā, lai no šīs tumsas viņiem būtu vieglāk pacelties augšup un virzīties ar ticību augstāk par zināšanām. Viņi neko nesaņem savās zināšanās – viss tumšs. Tāpēc tieši tādā veidā ļauj cilvēkam augt.

Tai pašā laikā lieliem cilvēkiem sūta sirds apgrūtinājumu, sagādājot pārbaudījumus ar panākumiem naudas, varas, zināšanu gūšanā. Cilvēks jūt gaismu, tas ir, visu šo vēlmju piepildījumu, taču viņam jāpaceļas virs šī piepildījuma un jāpiestiprinās Radītājam, ne atalgojuma dēļ, kuru tagad saņēma savam egoismam. Tas ir ļoti smags darbs.

Sacīts: „Piesauciet Radītāju, kamēr Viņš ir tuvu!” Taču tuvu kam: manai vēlmei baudīt vai manai iespējai pacelties virs tās?

Iespējams Radītājs sūta man nepatīkamu sajūtu, taču ar to Viņš vēlas pietuvināt mani un palīdzēt man pacelties augšup pie Viņa, pāri manam egoismam. Sniedzot man visus iespējamos piepildījumus materiālajās, egoistiskajās vēlmēs, Viņš nenostājas man tuvāk, gluži otrādi, attālinās. Vai arī Viņš var kļūt tuvāks, ja es, neskatoties ne uz kādiem egoistiskiem vilinājumiem, piestiprinos Viņam ar vēl lielāku spēku.

Viss tiek vērtēts attiecībā pret cilvēku, kurš pārbauda un izmēra savus stāvokļus. Galvenais, kā viņš atšifrē visus stāvokļus un paceļas virs tiem, attaisnojot Radītāju, kurš vēlas viņu pietuvināt. Viņš saprot, ka Radītājs pirmais veica soli viņam pretī, vēloties sev pietuvināt cilvēku. Ja cilvēks to saprot, tad jebkuru stāvokli, lai kāds nāktu, pieņem kā pašu labāko un optimālāko, lai pietuvinātos Radītājam. Tā viņi nonāk tuvumā viens otram.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 07.06.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →