Jautājums: „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs”, – sacīts Torā. Taisnību sakot, ko tas nozīmē?

Atbilde: Tas nozīmē, ka Radītājs valda pār tevi – visā bez izņēmuma. Ja tu sev piedēvē kādas domas, vēlmes un darbības, tad tikai tāpēc, ka esi saputrojies un atrodies patstāvības ilūzijā. Patiesībā „tevis” vispār nav.

Jautājums: Kad tad es kļūstu par sevi pašu?

Atbilde: Atkarībā no tā, kā es pielīdzinos Radītājam, kā mēs „skanam” unisonā.

Mans Es patiesībā neeksistē. Mana gribas brīvība, mana patstāvība ir paredzēta tikai tam, lai es apzināti un ar vēlmi darītu to, ko ar mani dara Radītājs.

Esmu tikai „zombijs”, taču man devuši iespēju izaudzināt „galvu” – sapratnes un apziņas mehānismu, lai noteiktu kur es atrodos, Kas mani radījis, Kas īsteno visas darbības. Man to dod tādēļ, lai, piekrītot vai nepiekrītot Viņa darbībām, es pieņemtu Viņu ar prātu, sajustu Viņu kā labestību, identificējot sevi ar Viņu un vēlētos tikai vienīgo Viņa varu. Tad es redzēšu, kā Viņš paiet malā, nevēloties pār mani valdīt, jo tagad es pats vēlos pār sevi valdīt tieši tāpat kā iepriekš Viņš un ne citādi.

Tas nozīmē, ka es saplūstu ar Radītāju. Viņš atbrīvo man vietu tajā mērā, kādā es Viņam piekrītu. Viņš mani radījis, es atrodos pilnīgā Viņa varā, un Viņš vēlas tikai izveidot man „galvu” – sapratni un apziņu, lai es pielīdzinātos Viņam.

Ar šo mērķi Radītājs sniedz man iespēju rotaļai: es pastāvīgi te piekrītu, te nepiekrītu Viņam – lai varētu saprast Viņu ar šo pārmaiņu palīdzību un gala rezultātā vēlētos tikai vienīgo Viņa varu ar visu sirdi un dvēseli.

Jebkurā gadījumā mēs nekad neatrodamies atrautībā no Radītāja: Viņš ir pirmais un Viņš ir pēdējais, nav neviena cita, izņemot Viņu. Mums pietrūkst tikai Tā Spēka apzināšanās, kurš pār mums valda.

Jautājums: Vai tad tēvs nevēlas, lai viņa dēls kļūtu patstāvīgs? Vai tad neatlaiž viņa roku un neatstāj kadā brīdī? Vai mēs nespēsim paši darboties pat atdevē?

Atbilde: Ja Radītājs mūs atstātu, mēs izzustu no esamības struktūras.

Viņš dod tev piekrišanas un nepiekrišanas ilūziju attiecībā uz Viņa darbībām, lai piedevām „vēderam” izveidotu tev „galvu”. Iepriekš tu rūpējies tikai par to, lai piepildītu savas vēlmes, turpretim tagad Viņš piešķir tev šaubas – atklāj tukšu telpu, kurā Viņa it kā nav. Tādā veidā Radītājs tevi audzina – ar mazām šķietamas patstāvības devām, kad tu esi apmierināts vai neapmierināts ar Viņa varu.

Tādējādi atšķirībā no reliģijām mēs pielietojam kritisku iztirzāšanu un analīzi, tā rezultātā nonākam pie saskaņas, bet pēc tam – pie saplūsmes, kad Radītāja vara kļūst mums nedalāmi labestīga, absolūta. Tas notiek tieši pateicoties sākotnējai nepiekrišanai un pretestībai attiecībā uz Viņa darbībām. „Gaismas priekšrocība tiek izzināta no tumsas”: es pastāvīgi veicu analīzi, mani pastāvīgi māc šaubas, es dusmojos uz Radītāju un pat nolādu Viņu, pirms ar viņu saplūstu.

Tāpēc arī sacīts, ka „Toras viedoklis pretējs mietpilsoņu viedoklim”. Cilvēks, kurš attīstās ar kabalas zinātnes palīdzību, dažiem šķiet gandrīz vai noziedznieks, jo viņš taču iziet caur visnopietnākajiem jautājumiem un šaubām. Taču bez tā nav iespējams nonākt pie saplūsmes.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 25.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība | Add Comment →