Mākslinieki gribot negribot

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 156. p.: Pastāv stingrs nosacījums nodarbojoties ar kabalas zinātni: nematerializēt jēdzienus ar šķietamām un materiālām lietām, jo tādā veidā cilvēki pārkāpj bausli: „Neveido sev tēlus un visāda veida ilustrācijas”.

Runa iet ne tikai par sarkaniem diegiem, „svēto ūdeni”, svētībām un amuletiem, bet arī par tām ainām, kuras „iebūvētas” mūsu materiālajā būtībā. Egoistiskā vēlme zīmē visdažādākos tēlus, kuros es dzīvoju, nespējot iedomāties sev ko tādu, ko nesajūtu savā realitātē. Pūloties iztēloties, pieņemsim, būtni no Marsa, es vienalga tai piedēvēšu man pazīstamus elementus: galvu, ķermeni, asti, kājas utt. Jebkurš mans attēls būs salikts no man zināmiem mūsu pasaules fragmentiem.

Kā tādā gadījumā neveidot sev tēlus un ilustrācijas? Es taču gribot negribot iztēlojos sev to, ar ko dzīvoju, kas atrodas manos rešimot.

Tas ir pareizi, taču tomēr pūles nepieciešamas. Tā nav mana darīšana, kas ir manos spēkos, bet kas nav – man jācenšas. Tieši to pasvītro Bāls Sulams. Es atrodos nodarbībā ar biedriem, lasu kabalistu grāmatas un iztēlojos mūsu apvienošanos augšupejā pāri tilpņu sašķeltībai. Kā es redzu izlaboto stāvokli? Iespējams, mēs stāvam apskāvušies, smaidām un dāvinām viens otram dāvanas. Protams, nē. Te jātiek skaidrībā ar vēlmēm: ko nozīmē izlabota vēlme, cik lielā mērā tā ir pieslēgta, cik lielā mērā tā ir vienota, kas tajā atrodas, kādas jūtas un kāds prāts tajā atklājas? Es nonāku pie jaunas īpašības.

Tādējādi garīgo ir svarīgi iztēloties kvalitatīvos parametros: runa iet par spēku, par stāvokli, kurā piedalās tikai vēlme un nodoms, tas ir, „virtuālās” lietas, kas nav ietērptas matērijā. Pati vēlme – „materiāls”, bet doma – iekšējā kārtība. Tikai tādā veidā tie ir jāiztēlojas, nenolaižoties no šī līmeņa – un tad es nematerializēju jēdzienus.

Protams, mana doma nevar ietērpties kādā no tēliem. Es nespēju iedomāties spēku, kas būtu abstrahēts no matērijas. Lai arī es iztēlojos spēka lauku, tā vienalga ir „ilustrācija”, tēls. Man nav kur dēties no mūsu trīsdimensiju pasaules ar tai piemītošajām īpašībām. Tā jau sākotnēji ir tā pati telpa, kurā iezīmējas visi mani priekšstati.

Taču pakāpeniski es sāku sevi „atcelt” un iedvest dzīvību biedru tēlos, cildinot viņu svarīgumu savās acīs. Tādā veidā es pietuvinos kvalitatīvai uztverei, īpašībām, kurām nav apveida. Pēc tam, sasniedzot grupas centru, es sāku strādāt uztveres detaļās, īpašībās, nevis materiālajos mūsu pasaules jēdzienos: „tuvāk–tālāk”, „augstāk–zemāk” utml.

Jautājums: Iespējams, tieši iekšējās pūles iztēloties ļauj man pievilkt gaismu, kas atgriež pie Avota?

Atbilde: Centieni apvienoties, lai vienotībā atklātu Radītāju. Tas arī man pievelk gaismu. Jebkura cita piepūle – arī, taču ar daudzkārt mazāku efektivitāti.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 24.05.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: