Ja mēs sevi pieradinām pie krāpšanas un meliem, tad jau vairs neiztiekam, lai nekrāptu citus, pat sevi, pat atrodoties ar sevi vienatnē – un vairs jau nespējam noteikt, kur ir taisnība, bet kur – meli.

Kaut arī mums šķiet, ka krāpjam biedru, patiesībā mēs krāpjam dabu, jo pastāvīgi tajā atrodamies, tās sfērā un mums ir darīšana tikai ar tās spēkiem. Mēs tikai to piemirstam un neapzināmies. Taču dabas spēku sistēma reaģē uz mūsu krāpšanu, un tāpēc mēs saņemam atpakaļ vērstas negatīvas reakcijas.

Daba speciāli radījusi mūsos ilūziju par savas vadības pilnīgo trūkumu, lai mēs justos kā eksistējoši atsevišķi no tās, pretējā gadījumā mēs pilnībā tai pakļautos un nespētu kļūt patstāvīgi. Taču īstenībā tā vienmēr un it visā mūs vada.

Tādējādi, krāpjot biedru, mēs it kā krāpjam dabas vadības sistēmu, bet sarūgtinot biedru, sarūgtinām dabu. Un otrādi, ja cilvēks pieradinās runāt patiesību, tas nes viņam labumu attiecībā uz sistēmu, kura viņu vada, un viņš pakāpeniski sāks to sajust, nonāks ar to divpusējās piepūlēs un darbībās, līdz pat pilnīgai apzinātai saplūsmei.

(pēc Bāla Sulama raksta, grāmata „Šamati”, 67. raksts „Attālinies no ļaunuma”, fragments)

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs grupā | Add Comment →