Daudzi ceļi ved pie Radītāja

Cilvēks sajūt viņā mostošās vēlmes un tikai izejot no tām, uztver realitāti, to jūt un dzīvo tajā. Pasaules sajūta ir atkarīga no informācijas datiem (rešimot), kas cilvēkā atklājas un tādējādi cilvēki viens otru nesaprot. Katrs taču redz, jūt, uztver un atšifrē notiekošo saskaņā ar personīgajām vajadzībām.

Bez tam nav divu identisku mirkļu, jo mūsos pastāvīgi rodas jaunas vēlmes un saskaņā ar tām arī domas. Tas ir, realitātes uztvere pastāvīgi mainās – cilvēks nekad nepaliek iepriekšējais. No tā ir jāsaprot, ka mums nav nekādas iespējas spriest ne par sevi savos personīgajos stāvokļos, ne jo vairāk par kādu citu.

Katrs cilvēks tiek vadīts ar to vēlmes dīgli, kurš šajā mirklī viņā mostas. Vienīgais risinājums – iemācīties, kā pāri visām šīm vēlmēm tiekties uz kopību, savienošanos. Ja mēs visi savstarpēji iekļaujamies viens otrā, tad spēsim sasniegt „kopsaucēju”, ko dēvē par grupas centru, vienotību, savienošanās punktu, Malhut, visu dvēseļu, kuras tiecas pie Radītāja (Knesset Israēls), sakopojumu.

Nevar spriest par atsevišķām īpašībām un katra cilvēka uztveri dotajā mirklī, jo tas ir iepriekš nosacīts no augšienes. Ir cilvēki, kuri atnāk mācīties, jo vēlas iegūt zināšanas un automātiski iekaļ no galvas rakstīto. Ir tādi, kuri meklē jaunas sajūtas, iespējas atklāt augstāko gaismu, eņģeļus, garus.

Ir cilvēki, kuri pēc savas būtības atrodas tuvāk šai metodei un instinktīvi tiecas uz savienošanos, bet citi, kas labi iemācījušies visus rakstus par grupu, neskatoties uz to, nevar saprast, ka tas attiecas uz viņiem un ka tas ir jārealizē attiecībā uz sevi. Vai arī viņi piekrīt to realizēt, taču tīri ārēji, gluži kā reģiskus rituālus, tā vietā, lai ieliktu tajā savu sirdi.

Cilvēki ir dažādi, un mēs nevaram uz šī pamata spriest par cilvēku. Viņa uzvedība izriet no viņa dvēseles saknes un ir vairums ceļu, kas ved pie Radītāja. Tādējādi nepieciešams tikai censties, lai katrs cilvēks atrastos pareizas apkārtējo vides maksimālā ietekmē, kas palīdzēs viņam virzīties uz priekšu mērojot savu ceļu, savā ātrumā. Un kas iznāks – tas iznāks.

Jābūt pacietīgākiem un iecietīgākiem vienam pret otru, kas skar garīgo izaugsmi. Šeit cilvēkam pieder izvēles brīvība, taču tikai lai pievienotos pareizajai videi. Turklāt tas ir atkarīgs no tā, kādi viņā atklāsies rešimot, kāda gaisma viņu ietekmēs. Gan ātrums, gan virzības uz priekšu kārtība iekļaujoties grupā, katram cilvēkam ir ļoti atšķirīgi.

Ir cilvēki, kuri ļoti ātri uztver šos principus un gatavi savienoties. Tas var būt tieši tāpēc, ka viņiem piemīt vāja vēlme, kura neaizklāj no viņiem vienotības vērtību. Turpretī citos dzīvo ļoti liela un cietsirdīga egoistiskā vēlme un tāpēc viņiem tik grūti pieņemt to, ka viss garīgais mērķis atklājas savienošanās ar citiem saiknē.

Viņi nespēj piešķirt kādu svarīgumu kopībai un tādējādi virzās uz priekšu citā ceļā – lielāko tā daļu tumsā, apslēptībā, ar lielām grūtībām. Taču pēc tam pēkšņi notiek izlaušanās uz priekšu.

No sagatavošanās nodarbībai, 23.05.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: