Tad, kad kabalistu grupa, kura kļuva par tautu, izklīda pasaulē pēc sava garīgā krituma, tā nokļuva izolētībā. Ebreji tika nošķirti viens no otra dažādās pasaules malās, bet kabalas zinātne palika apslēpta līdz zināmam laikam. Šajos apstākļos, lai arī vaļsirdīgu nodomu mudināti, daži cilvēki, kuriem trūka patiesās izzināšanas, radīja sev visas iespējāmās surogāt metodikas, koncepcijas un ticības. No šejienes turpmāk izcēlās reliģijas, kuras pēc būtības bija kabalas zinātnes sabojāts „atgremojums”.

Tas nāca vēl no Ābrama laikiem: viņš sniedza saviem laikabiedriem nepieciešamos līdzekļus tekošai attīstībai – metodikas, kuras pamazām virzīja uz īstenību, paceļot pāri „dzīvnieciskajam” līmenim un ļaujot vismaz saskarties ar progresīvākiem attēlojumiem par Augstāko spēku, dzīvi un nāvi.

Tomēr šodien mums joprojām ir grūti runāt par patieso kabalas zinātni, jo katram par to ir savs personīgais viedoklis. Cilvēki ir saklausījušies par mistiku, par sarkanajiem diegiem, brīnumiem, amuletiem, īpašām lūgšanām, nakts sakramentiem utml. Es jau nerunāju par tiem, kuri vienkārši ar to pelna naudu, taču pat godprātīga pieeja un atklāta sirds negarantē panākumus garīgajos meklējumos, kaut arī atradumi šajā ceļā tāpat tika piedēvēti kabalas zinātnei.

Rezultātā radās liels juceklis, kurš saglabājas vēl līdz šodienai. Taču patiesībā runa iet tieši par zinātni, kura izpaudās mūsdienās, jo mēs pietuvināmies liktenīgajam vēstures posmam. Turklāt šodien nepareizs kabalas zinātnes traktējums var maksāt asinsizliešanu, ja tas traucēs mums mērot vienkāršu un pareizu ceļu.

Rakstā „Kabalas zinātnes vispārējais raksturs” Bāls Sulams min citāti no Mišlei: „Radītāja vārds – neizpaust īstenību”. „Šis likums visbargāk attiecas uz kabalas apslēptību, – viņš raksta. – Daudzi krita par upuri šāda veida atklāsmēm. Tieši šeit izcēlās visi brīnumdari un mistificētāji, kad negodprātīgi mācekļi uzņēma kļūdainu kursu un sāka apmācīt visus, kas tiem gadījās ceļā, nepārbaudot, vai cilvēks tam ir derīgs. Tādā veidā zinātni sāka izmantot cilvēcisko mērķu labā – aiz kārestības un godkāres tirgojot ar svētumiem un dēvējot to par „praktisko kabalu”.

Rakstā „Viena mēra atklāsme un divu apslētība” Bāls Sulams augstāk sacītajam piebilst: „Šeit savu gaitu uzsāka visi buramo vārdu un amuletu mīļotāji, kā arī „praktiskās kabalas” piekritēji, kuri ļaunprātīgi „medīja” dvēseles un citi slepenie kalpi, kuri izmanto zinātnes surogātus, kas izkrituši no nolaidīgu mācekļu rokām, lai gūtu fizisku labumu sev vai citiem. Pasaule no tā ir daudz cietusi un cieš vēl joprojām”.

Mums „praktiskā kabala” nozīmē, ka mēs labojam sevi praktiski, apvienojoties grupā pēc galvojuma principa. Turpretī citiem runa iet par kādām darbībām, kas palīdz noņemt pieburtu kaiti, mainīt likteni uz labāku utml.

Kopumā var veikt precīzu dalījumu divās pieejās:

1. Es atzīstu, ka viss ir debesu rokās, ka tikai ar to palīdzību, paceļoties virs sevis, var ko mainīt. Viss mūsu pasaulē paredzēts, lai mēs mainītos paši, nevis pūlētos mainīt likteni. Gala rezultātā sevi un pasauli es aplūkoju kā iespēju sniegt labpatiku Radītājam, Viņam pielīdzinoties, saplūstot ar Viņu pēc īpašībām un ar to ļaujot Viņam atklāties radījumā. Ja es tieši tādā veidā raugos uz visu esamību, tad tā ir kabalas zinātne – atdeves īpašības atklāšana radījumā, kas viņu pilnībā piepilda.

2. Attiecībā uz visa pārējā labošanu: veselības, ģimenes, valsts, pasaules – tas viss attiecas nevis uz kabalas zinātni, bet uz psiholoģiju, kultiem utt.

Viens no diviem: vai mans vienīgais mērķis – uztverot pasauli pēc Radītāja vienīguma principa, atklāt Viņu īstenībā sevis pašlabošanas ceļā; vai arī es vēršos pie visāda veida līdzekļiem, mēģinot mainīt savu ārējo stāvokli.

No nodarbības pēc raksta „Kabalas zinātnes būtība”, 18.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un reliģija | Add Comment →