Kongress „ONE” Ņūdžersijā, 2. nodarbība

Jautājums: Kādas pūles jāpieliek grupai, lai sasniegtu labošanos tajā pašā dzīves periodā, kad viņi atklāj kabalas zinātni?

Atbilde: Pūles nozīmē nespriest par biedru grupā pēc stāvokļiem, kuros viņš atrodas. Mēs visi – „lupatas”, kā sacīja Rabašs, visi – neizlaboti. Katrā no mums ir visi trūkumi.

Cilvēks, kurš sasniedz augstas garīgās pakāpes, ceļā atklāj sevī tādas pretīgas vēlmes, ka nodreb, kā tās tikai var viņā atrasties. To pat nav iespējams iedomāties! Sašķelšanās rezultātā katrs no mums taču ietver sevī visas vēlmes. Tādējādi mums ir aizliegts redzēt otru kā sabojātu.

„Katrs spriež par citiem pēc saviem trūkumiem”. Ja es redzu trūkumu citā, tas ir tikai tāpēc, ka es pats – sabojāts. Ja es būtu izlabots, tad redzētu citu atbilstoši savam izlabotajam līmenim – pilnīgi izlabotā stāvoklī, jo visas šīs pakāpes jau eksistē. Turklāt tas, ko redzu patreiz – mana ego projekcija. Tieši mans ego zīmē man šo ainu.

Tāpēc galvenais darbs grupā – pieņemt katru biedru kā savu mīļoto mazuli. Nav svarīgi, ko viņš dara: neliek tevi mierā, visapkārt piemēslo, visu lauž – taču tu zini, ka tas ir tavs mazulis. Un tā ir jāizturas pret biedru. Tā ir mīlestības pazīme.

Es runāju par biedru, ar to domājot, ka šis cilvēks spēj tāpat izturēties arī pret citiem, nevis vienkārši atnācis un pieteicies grupā. Savstarpējā palīdzība nozīmē rēķināties ar katra biedra personīgajiem stāvokļiem.

No 2. nodarbības Ņūdžersijas kongresā „ONE”, 12.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Norises | Add Comment →