Nodarbība no Amerikas

Bāls Sulams „Šamati”, 25. raksts „Tas, kas nāk no sirds”: „Tas, kas nāk no sirds, ienāk sirdī”. Tad, kad cilvēks dzird Toras vārdus no sava skolotāja, viņš acumirklī piekrīt viņam un ar visu sirdi un dvēseli uzņemas pienākumu pildīt dzirdēto.

Taču pēc tam, nonākot citā sabiedrībā, viņš sajaucas ar vairākuma vēlmēm un domām… Tādā gadījumā viņš izvēlas svešas domas, tieksmes un maziskas kaislības, kas derdzīgas Toras garam un viņam nav spēka pretoties vairākuma ietekmei.

Manas pašreizējās vizītes laikā Amerikas kontinentā daudzi man saka: „Tad, kad mēs jūs klausījāmies virtuāli, mums bija daudz jautājumu, taču tagad, kad jūs esat atbraucis, mums nav ko jautāt”. Kāpēc tā notiek?

Laikā, kad jūs atrodaties līdzās dodošajam, viņš ņem jūs savā aizgādnībā – „pārklāj” ar savu atdevi. Rezultātā skolnieka vēlmes neitralizējas – piepildās ar apkārtējās gaismas pagaismu – un viņš nejūt nekādu vajadzību pēc kaut kā. Tāpēc viņam arī nav jautājumu.

Es izjutu tādas pašas problēmas līdzās savam skolotājam Rabašam. Taču es biju daudz uzstājīgāks un, iespējams, pārdrošāks – es jau iepriekš pierakstīju savus jautājumus, bet pēc tam tos uzdevu, kaut gan uz to laiku tie man jau zaudēja aktualitāti. Cilvēks taču mainās katru mirkli, un tāpēc es jautāju it kā cita cilvēka vietā, sevis kā bijušā vietā. Pateicoties tam, man patiešām izdevās noskaidrot dažādas tēmas.

Tā vai citādi, atrodoties līdzās skolotājam, skolnieks nokļūst viņa ietekmē un „sevi pašatceļ”. Kad tad viņš iemācīsies virzīties patstāvīgi uz priekšu pastāvīgas aizgādnības apstākļos?

Šim nolūkam cilvēkam paredzētas tās stundas, kuras viņš nepavada līdzās skolotājam, – darbā, ģimenē utt. Vai arī es šajā laikā varu piekrist skolotājam, piebiedroties tāpat kā viņa klātbūtnē? Ja nē, tad nepieciešams izmērīt, cik lielā pakāpē esmu pakļauts ārējās pasaules iedarbībai. Turklāt tā ir ticības trūkuma, dodošo vēlmju trūkuma pazīme.

Problēma ir sevis paša nostādīšanā. Kā man izturēties, kad skolotāja nav līdzās? Īpaši skaudri skolnieks to uztver, kad skolotājs nomirst: es saņēmu no viņa garīgo ietekmi, biju viņam tuvs, viņš bija mana saikne ar augstāko pasauli – un pēkšņi šis kanāls izzūd. Ko lai tagad daru?

Šeit lieta nav fiziskajā, bet tieši garīgajā saiknē, kuras dēļ mēs arī atrodamies kopā. Tāpēc vajag mācīties turēt šo saikni pat tad, kad mana skolotāja, mana „garīgā sakarnieka” nav tuvumā.

Šāds darbs iespējams tikai grupā: apvienojoties vienam ar otru, biedri vēlas izveidot sev tilpni, kurā atklāsies augstākā gaisma – vismaz maza pagaisma. Tad viņi varēs „uzlādēties” no šī kopējā Spēka, kas starp viņiem izpaužas un tikt galā ar visām problēmām, visām domām, kuras tiem translē ārējā pasaule.

Kopumā pastāv tikai divi spēki:

● ārējais, materiālais, kas iedarbojas uz cilvēku un viņu piepilda;

● garīgais spēks, kuru viņš saņem no skolotāja vai grupas.

Viens no diviem. Tādējādi, kad mēs neatrodamies grupas vidē un skolotāja tuvumā, pastāvīgi jāpārbauda: vai ārējā pasaule uz mums iedarbojas?

Jaunpienācējiem tas pat nav jautājums: izejot pēc nodarbības viņi atrodas „citā realitātē”. Kādas vēlmes klīst tajās vietās, kur viņi nonāk? Kas viņus vilina: nauda, slava, vara? Greznas mājas? Mūsdienīgas izklaides? Pārņemot šīs tieksmes, viņiem pazūd jebkura kontrole pār sevi, un viņi uzskata, ka tās ir viņu domas, viņu vēlmes.

Jāņem vērā un jāsaprot, ka šeit arī ir pārbaude: cik lielā mērā esmu pārliecināts sevī garīgi, cik lielā mērā esmu saistīts ar skolotāju un grupu? Šī saikne tiek mērīta ar attālumu un atkarīga ne no tā, vai skolotājs atrodas šajā pasaulē vai arī jau mērojis ceļu uz mūžīgo pasauli. Ja pavediens ir nostiepts, tas bez problēmām atbalsta cilvēku, lai kur viņš atrastos.

Tādējādi mums pastāvīgi sevi jāpārbauda: kādas domas un vēlmes piepilda mūsu jūtas un prātu? Atkarībā no tā mēs secinām, līdz kādai pakāpei man pietrūkst ticība, tas ir, atdeves spēki – un tas vieš man bažas, kas būs tālāk. Ja dēļ īslaicīgas atrautības no skolotāja skolnieku grupa zaudē pamatu garīgās izaugsmes veicināšanai, tā ir pazīme, ka grupas nav. Šādā gadījumā skolnieki „nepielipinās” skolotājam, un viņš tos ietekmē pateicoties tikai tam, ka viņi atrodas līdzās viņam, viņa varā, bet ne tādēļ, ka viņi uztur ar viņu sakarus un ne tādēļ, ka viņi uztur saikni viens ar otru.

Nepieciešams pastāvīgi pārbaudīt, vai mēs mērojam pareizo ceļu, neatkarīgi no mūsu stāvokļiem? Vai uzturam pareizu saikni? Lai ko mēs izjustu – pacēlumus un kritumus – vai tie visi ir virzīti vienā virzienā? Ne jau mēs nosakām ceļa posmus, taču mums neatlaidīgi jātur tas pats kurss, jāvirzās uz to pašu mērķi, uz to pašu mūsu savstarpējo vienotību.

„Tas, kas nāk no sirds, ienāk sirdī” – neatkarīgi no atrašanās vietas. Tā tam ir jābūt un uz to mums ir jātiecas.

No nodarbības pēc raksta no „Šamati” grāmatas, 09.05.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →