Apmāci, bet nelauz

Kongress Brazīlijā, 4. nodarbība

Iekļaujoties kopībā, es vēlos veikt atdevi visām pārējām dvēselēm, vēlmēm, kuras atrodas ārpus manis (others). Taču, ko es tām varu dot? Un tad es (I) saņemu no Radītāja ļoti lielu gaismu – Bezgalības gaismu (∞), kura caur mani nonāk pie citiem.

Gala rezultātā katrs no mums attieksmē pret citiem kļūst kā Radītājs – veic atdevi, visus jūt un visus piepilda.

Pie tam mēs visi esam atšķirīgi, un neviens nevar ieņemt otra vietu. Katram piemīt savas unikālās iespējas, kas ļauj pievienoties citiem un dot viņiem to, ko var iedot tikai viņš. Tieši šī spēja arī dara cilvēku līdzīgu Radītājam viņa attiecībās ar pārējiem.

Tādējādi kabalas zinātne skaidro, ka nedrīkst izraisīt uz cilvēku spiedienu, nedrīkst viņu apspiest. Audzināšanai ir jābūt brīvai: mēs apmācām cilvēkus savstarpējā galvojuma, savstarpējās saiknes, savstarpējās palīdzības, savstarpējā piepildījuma iemaņām, taču bez piespiešanas. Turpretī, ja mēs diktēsim cilvēkam kaut ko vairāk par to, ar to mēs atņemsim viņam spēju pareizi savienoties ar citiem un veikt savu neatkārtojamo ieguldījumu kopējā labuma vārdā. Viņš jau nespēs kļūt kā Radītājs attieksmē pret pasauli, nespēs pats pacelties augšup līdz Viņa pakāpei – dodošā pakāpei.

Tātad „atdeve” – tad, kad es saņemu no Radītāja un caur sevi izlaižu gaismu, kas paredzēta citiem. Lai sniegtu cilvēkam šo iespēju, mums jādod viņam atbilstoša izglītība – neapspiežot un nenomācot, pēc principa: „Audzini bērnu saskaņā ar viņa ceļu”. Citiem vārdiem sakot, attīsti dotumus, taču nepiespied un nelauz.

Tā ir īpaša metodika un mums jāiemācās to pielietot. Ja mēs sniegsim saviem bērniem šādu audzināšanu, viņi kļūs pilnvērtīgi cilvēki un gūs sekmes. Mēs taču iemācīsim viņiem viegli apvienoties ar citiem un tādējādi nodrošināsim ar līdzekļiem, kas ļauj satuvināties ar gaismu, pateicoties tam, viņiem nebūs grūti atklāt Dabā apslēpto universālo Spēku. Tā arī ir mūsu audzināšanas specifika.

Patiesībā cilvēkam šajā pasaulē trūkst tikai viens – prast apvienoties ar citiem cilvēkiem. Iemācoties apvienoties, viņš, bez šaubām, sasniegs panākumus it visā. Tā arī ir pasaules izlabošanās. Turpretī visas pārējās mūsu nodarbības ir tikai pašapmāns. Mēs izsitam sevi no sliedēm ar iedomātiem sasniegumiem, pēc kuriem katrreiz seko vilšanās: atnāk krīze, un mūsu nelaimes tikai pieaug.

No 4. nodarbības Brazīlijas kongresā, 05.05.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: