Lai kādi šķēršļi mums atklātos ceļā, izmisums, bezspēcība, ļaunas, egoistiskas domas un jūtas, naids, neatzīšana, vienaldzība – tas viss pakāpeniski uzkrājas un rada vienu milzīgu vēlmi, kas dēvēta par Ēģiptes trimdas sajūtu. Tikai atklājot to pilnā mērā, no tās tumšajiem dziļumiem mēs varam iztēloties atbrīvošanos.

Tādējādi pie trimdas sajūtas pievienojas sapnis par atbrīvošanos, kas mūs arī noved pie brīvības. Tumsa, kuru mēs sajūtam, atrodoties pretī Faraonam, un bēgšana no šīs tumsas – tas viss ir milzīgas noskaidrošanas gaismā, kas atklājas cilvēkam, kurš strādā, lai izietu no trimdas.

Gaisma viņam atnes sava stāvokļa, savu personīgo īpašību arvien lielāku tumsas un briesmu sajūtu. Tā ir vieta, kurā viņš atrodas. Šeit galvenais nesākt gremzt sevi pašu un nenolaist rokas, bet saprast, ka mums pilnīgi nepieciešams iziet trimdas sajūtu visās tās detaļās. Tā ir radījuma dabas atklāšana, par kuru sacīts: „Es radīju ļauno sākotni”. Un tagad mūsu uzdevums – lūgt tikai gaismu, kas atgriež pie avota.

Tad, kad cilvēka uztverē pareizi savienojas viss šis stāvoklis, viņam kļūst saprotams, ka izmaiņas notiek nevis fiziskajā līmenī, bet īpašību līmenī, kuras atklāj savas savstarpējās attiecības. Pastāv kopējā sistēma, kuras visas daļas savstarpēji saistītas totālā atkarībā. Tāds sākotnēji ir radīts radījums.

Taču par cik šī savienošanās atnāk no augšienes, tajā atklājas tikai pati vājākā gaisma Nefeš. Pēc tam starp atsevišķām daļiņām atklājas un izveidojas noraidīšanas, atgrūšanas, naida, egoisma spēks. Tas jau ir īsts radījums (brija), kas radīts „ārpus” (bar) iepriekšējā pilnības stāvokļa. Radījums ir sašķelts un tagad mums ir jāstrādā, lai to savienotu.

Fiziskajā pasaulē nekas nemainās. Mums jāiztēlojas tāda aina, kurā mainās lietu iekšējās īpašības, attiecības, maksimālā atrautībā no materiālajām koordinātēm: laika, kustības un telpas. Tas mums ļoti palīdz.

Saprotiet, ka cilvēkam nav nekāda saikne ar gaismu, kurā viņš atrodas, ja viņš netiecas savienoties ar citiem. Ja tikai rodas viņa personīgā reakcija, tendence savienoties ar pārējiem virs visas dabiskās atdalīšanās, tad tieši tajā mērā viņš atmodina un pievelk sev gaismu, kas viņam apkārt.

Un, gluži otrādi, var sacīt, ka cilvēks savienojas ar Radītāju tikai caur kopējo sistēmu. Tāpēc, ka Radītājs – kopējā gaisma, kas sajūt visu sistēmu. Tajā mērā, kādā cilvēks spēj ar to saistīties, viņš nodibina kontaktu ar augstāko gaismu.

Nav cita veida, kā pietuvināties Radītājam, gaismai – tikai izejot no kopējās sistēmas. Taču, ja cilvēks tikai daļēji saistīts ar dvēseļu sistēmu, tad arī viņa saikne ar gaismu nebūs pilnīga. Tieši tādā mērā tiek noteikta garīgo pakāpienu kārtība. Ja es par 20% savienojos ar citiem, tad par 20% savienojos ar Radītāju un paceļos par 20% augšup pa garīgajām kāpnēm.

Viss tiek mērīts attiecībā pret vēlmēm. Tādējādi mūsu darbs ir nostiprināt saikni starp visu cilvēci, visā realitātē, un tad tajā pašā mērā mēs nodibināsim saikni ar Radītāju.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules, 26.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →