No lekcijas Berlīnē

Mēs dzīvojam visai nesaprotamā pasaulē. Cilvēks uzdod sev jautājumu par to, kur viņš dzīvo, kur eksistē. Tūkstošu gadu garumā mēs šo jautājumu principā sev neesam  uzdevuši. Mēs domājām, ka šī pasaule, kurā mēs dzīvojam arī ir vienīgā. Šāda koncepcija tiek dēvēta par „pasaules uztveri pēc Ņūtona”.

Pēc tam, virzoties uz priekšu dabas izzināšanā, mēs atskārtām, ka citas radības, kuras nav cilvēki, uztver pasauli citādāk: siltuma plankumu veidā, kā piemēram, čūskas; vai arī smaku mākoņa veidā, kā suņi; vai sadalītu daudzos sektoros, kā bites, utml. Tātad katra radība uztver pasauli citādāk un orientējas tajā, vadoties no savām sajūtām. Tas nebūt netraucē mums eksistēt kopējā apjomā, kaut arī katrs pavisam savādāk uztver pasauli.

Vēlāk radās cita paradigma. Einšteins pierādīja, ka viss ir relatīvs: laiks, telpa, pārvietošanās un nav nekā absolūta. Tātad mūsu pasaules uztvere ir mūsu pieradumu kopums, un mēs varētu visu uztvert pavisam savādāk.

Ja mēs pārvietotos lielos ātrumos, ja grieztos ap lielām masām debesīs, tad telpa un laiks izliektos un mēs justu, sajustu un redzētu sevi pavisam citādāk. Šī ir realitātes izzināšana pēc Einšteina, jeb relativitātes teorija: viss ir relatīvs attiecībā pret cilvēku.

Nākamais zinātnieks, Hjū Everets, pierādīja, ka tādas pasaules, kuru mēs uztveram relatīvi attiecībā pret mums, tas ir, kura atkarīga no mums, praktiski nav. Mēs veidojam to savās sajūtās.

Pēc tam atklājās kabalas zinātne, kura bija apslēpta gandrīz 6000 gadu garumā. Kabalas grāmatās  vienmēr tika teikts par to, ka ne mēs, ne arī pasaule kā tāda, kuru mēs uztveram, neeksistē. Tas viss –  tikai attiecībā pret mūsu maņu orgāniem. Ja mēs mainīsim šos maņu orgānus, mainīsies arī pasaule.

Proti, saskaņā ar Einšteina teoriju pastāv novērotājs un novērošanas objekts. Pēc Hjū Evereta teorijas ir objekts un novērotājs, kuri pastāvīgi mainās un mēs varam sajust starp tiem ko vidēju. Taču mēs vispār varam sajust kaut ko „pēc pasūtījuma”, atkarībā no mūsu iekšējām īpašībām. Tieši par to stāsta kabalas zinātne.

Kāpēc vajadzīgas visas šīs augstākās gudrības? Tās ir nepieciešamas, lai mēs beidzot saprastu, kur mēs dzīvojam, kādā pasaulē eksistējam.

Nāk klajā tādas kinofilmas kā „Matrix” un „What the Bleep…”, kurās jau tiek izteikti pieņēmumi un minējumi par to, ka mēs eksistējam ne šajā apjomā, kuru sajūtam piecos maņu orgānos.

Mums ir redze, dzirde, garša, tauste, smarža. To, kas nokļūst šo piecu maņu orgānu laukā, mēs sajūtam. No tā veidojas mūsu pasaules aina.

Taču, ja mēs sāksim atslēgt šos maņu orgānus, pasaules aina sāks samazināties un izzust. Tātad mēs sajūtam nevis to, kas patiešām atrodas ārpus mums, bet mūsu reakcijas, mūsu iekšējās iedarbības, tā saucamās perturbācijas uz kaut ko nesaprotamu.

Ja atbrīvosimies no mūsu pieciem maņu orgāniem, kādu pasauli mēs tad sajutīsim?

Lūk, šeit nāk talkā kabalas zinātne un klāsta, kā mēs varam pacelties virs šiem pieciem maņu orgāniem un sākt sajust citādu pasauli – ar papildu maņu orgānu. Papildinot pasauli, kurā mēs pašlaik eksistējam atrodoties mūsu ķermenī, kā jebkurš dzīvais organisms, mēs varam sākt sajust dabu, pasauli tādu, kāda tā ir ārpus mūsu ķermeņa, ārpus mūsu pieciem maņu orgāniem.

Mums ir šādas uztveres dīglis – tā dēvētais „punkts sirdī”. Tā gan nav ne sirds un ne punkts tajā. Vienkārši tā tiek dēvēts rudimentārais, mūsos snaudošais maņu orgāns. Ja vien mēs vēlēsimies, tad varēsim to attīstīt un caur to sākt sajust pasauli, kuru varam iztēloties ārpus mūsu ķermeņa.

Tieši par šo pasauli, kura atrodas ārpus mums, ārpus mūsu pieciem maņu orgāniem, ne tajā informācijas plūsmā, kura ienāk mūsos, bet tajā, kura pastāv ārpus mums, stāsta kabalas zinātne. Tāpēc tā arī tiek dēvēta „kabala” – saņemšana – kā saņemt patiesu īstas realitātes sajūtu.

No lekcijas Berlīnē, 27.01.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Kabala, Kongresi, Norises, Realitātes uztvere | Add Comment →