Jautājums: Man piezvanīja kolēģis un saka: „Es sēžu un mācos Toru, un man ir tik labi”. Kādreiz viņš mācījās ar mums grupā, bet pēc tam aizgāja…

Atbilde: Toras apgūšana dod cilvēkam gandarījumu. Viņš redz, ka ar to nodarbojas visa pasaule un tāpēc jūtas pārliecinātāks, kā bērns mātes rokās.

Taču, ja cilvēkam ir asa iekšēja nepieciešamība, kad pretstatā masām viņu interesē apzināšanās, sapratne, nevis iekšējais nomierinājums, kad viņam noteikti jāizlaužas uz Augstākām zinībām, uz sajūtu, uz pasaules, tās cēloņa, programmas, mērķa atklāšanu, tad šis cilvēks – mūsu, tad viņš atrodas priekšgalā kā visa pasaules grupa.

Dabiski, ka ceļā notiek šķirošana, atsijāšana, kad daudzi aiziet, bet pēc tam mums pievienosies jauni un tā paies vēl periods.

Taču katram cilvēkam personīgi viņa virzība uz priekšu norisinās ar pastāvīgu jautājumu: „Vai es eju uz priekšu uz izzināšanu, uz iepazīšanos ar Augstāko vadību? Vai arī es guļu uz dīvāna, apmierinoties ar to pašu ko citi un viss ir normāli? Nogaidīšu – kas būs, tas būs, bet pagaidām man ir labi”. It kā es būtu aizvēris žalūzijas un lūkojos caur tām tikai uz priekšu, tāpat kā dzīvniekiem aizver acis, lai tie skatītos tikai uz priekšu uz ceļu. Uz to balstītas visas metodikas, izņemot kabalu. Tās „iejūdz” cilvēku, dod viņam pārliecību: „Tev viss būs normāli, ja tu mērosi šādu ceļu”. Kā saka: „Mazāk zini – labāk guli”.

Turklāt, ja es vēl katru dienu izpildu kādus baušļus: tur noliku sveci, šeit raidīju lūgšanu vai izdarīju vēl ko, tad saskaņā ar šo es jau esmu gluži kā iesaistīts, tas ir, viss ir kārtībā šajā pasaulē, un nākamajā man, protams, sagatavots viss labākais.

Jautājums: Kā jūs izturaties pret metodikām, kuras runā tajos pašos vārdos kā kabala, tās visas taču ir ļoti līdzīgas?

Atbilde: Jā, viss līdzīgs. Ja visi runā par mīlestību un draudzību, tad visi līdzīgi, sākot no sociālisma un komunisma un beidzot ar nacismu vai jebko citu.

Esmu ticies ar daudziem adeptiem: sūfijiem, guru, taču nevēlos pat pieminēt viņus, lai nedomātu, ka noniecinu šos cilvēkus. Vienkārši kabala – pilnīgi kas cits.

Kabala paredzēta cilvēkam, kurš meklē atbildi, nevis nomierinājumu kādā no stadijām, mieru, apmierināšanos ar iemidzinošu atbildi. Viņš nenomierinās, viņam nav jāpierāda pārliecība ar varu: „Palūko, ir miljoni, kuri tam tic” – viņš nepiegriež vērību tādai argumentācijai.

Kabalists – cilvēks, kurš iet līdz galam. Netici, nepaļaujies ne uz ko līdz atklāsi savās jaunajās īpašībās jaunu pasauli. Sacīts, ka „tūkstotis ienāk istabā”, tas ir, šajā kli/ tilpnē, un tikai viens gala rezultātā nonāk pie gaismas.

„Tūkstotis un viens” – principā runa iet, protams, ne par kvantitāti. Mums nevajag tā domāt un vilties. „Tūkstotis un viens” – nozīmē, ka mums tūkstošreiz jāsasniedz palielinājums, līdz Arih Anpin.

No virtuālās nodarbības, 08.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabala un reliģija | Add Comment →