No Rabaša nodarbības: „Cilvēkam ir jāmācās, pamatojoties uz to, ka ticība uzliek viņam pienākumu. Taču ne tāpēc, ka citi viņu dēvē par taisno un ar to dod spēku, iedvesmojot viņu uz darbu. Tāpēc, ka tad iznāk, ka šis spēks balstīts uz lepnību un godu, nevis uz ticību, tas ir, svētuma vietā uz egoismu.”

Tādējādi ir ļoti jāsargājas no ārējās atzinības. Gluži otrādi, ja apkārtējie noniecina cilvēku – tā vienkārši ir dāvana no augšienes. Līdz ar to viņam tiek dota iespēja turpināt strādāt atdeves dēļ.

Turpretim, ja viņu cildina, tad ar to dod enerģiju strādāt egoistiski, cieņas dēļ. Un lai cik viņam to skaidrotu, nekas nelīdzēs – tādā veidā strādā mūsu ķermenis, mūsu egoisms.

Nav viegli nošķirties no apkārtējās sabiedrības atalgojuma un soda un strādāt tikai vienā līnijā, kas vērsta tieši uz radījuma mērķi. Taču bez tā viss mūsu darbs ies nešķīsto spēku labā, faraona, mūsu egoisma labā.

Saskaņā ar šo pazīmi ļoti skaidri redzams, kur atrodas cilvēks: cik lielā mērā viņš iedvesmojas no ārējās pasaules sliktās vai labās attieksmes, no tā, kā par viņu atsaucas apkārtējie. Jeb arī viņš nepievērš tam uzmanību un turpina iet savu ceļu, bet jebkuru kritiku uztver kā palīdzību no augšienes. Un jo vairāk viņam uzbrūk no visām pusēm, jo vairāk viņam palīdz.

No sagatavošanās nodarbībai, 20.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →