Brīvās izvēles ēra

No nodarbības, kas veltīta Eiropas ebreju katastrofas piemiņas dienai

Nav viegli runāt par Katastrofu, ņemot vērā, ka šī tēma cieši saistīta ar cilvēku jūtām. Daudz mierīgāk mēs varam apspriest karus, kuri norisinājās pirms tūkstošiem gadu, kaut gan tad tie dažkārt notika tautas vidū – piemēram, starp ellinistiem un tiem, kuri pieturējās pie sākotnējiem principiem. Taču kopumā Izraēlas tauta, protams, ne mazums karoja ar ārējiem ienaidniekiem: romiešiem un citiem.

Mēs zinām, ka pagātnē visi kari bija Israēla neatbilsmes savam uzdevumam rezultāts. Zināms no TANAHa un Gemaras, ja Israēla tauta būtu rīkojusies pareizi, neviena tauta nevaldītu pār mums. Bāls Sulams raksta par to rakstā „Galvojums”, un vēl agrāk ARI sacīja, ka, ja mēs būtu palikuši viens otram par galvotājiem kā Pirmā Tempļa pakāpē un nebūtu no turienes nokrituši, tad nešķīstie spēki nebūtu saņēmuši varu pār mums.

Taču mūsu nolaišanās lejup tika ielikta radījuma programmā, lai arī šajā pasaulē pēc analoģijas ar garīgo mēs izietu cauri DAHGAT ķēniņu sašķeltībai, tas ir, Pirmā Tempļa nopostīšanai un ķēniņu TANHIM sašķeltībai, tas ir, Otrā Tempļa nopostīšanai. Mūsu materiālajā pasaulē mums arī jāpārdzīvo šīs divas nopostīšanas, tādēļ arī nokritām no garīgās pakāpes pašā dibenā.

Savā laikā rabijs Akiva smējās, redzot tukšumu Tempļa vietā. „Es nekad neticēju, ka tas īstenosies, – viņš sacīja. – Un ja Otrais Templis ir nopostīts, tad tagad nav šaubu, ka tiks uzcelts Trešais un atnāks pilnīga atpestīšana”. Tādējādi divas nopostīšanas un ilgā trimda bija nepieciešamas. Var sacīt, ka toreiz vēl nebija brīvas izvēles – visi stāvokļi tika nosacīti ar gaismas un tilpnes savstarpējo mijiedarbību ceļā no augšienes uz leju.

Un, lūk, šodien, kad esam nonākuši līdz pašai zemākajai pakāpei un sasnieguši vislielāko egoismu, savu gaitu uzsāk jaunā pasaule. Tā jau „noapaļojas”, jau izpauž sašķelšanos un kā klāsta Bāls Sulams, mēs atrodamies uz atpestīšanās sliekšņa.

Tā rezultātā uz mums iedarbojas jau citi likumi – ne tie „mehāniskie” principi, kuri iepriekš mūs virzīja uz priekšu kopā ar visu cilvēci. Paralēli ar tās attīstību mēs izgājām dažādus pacēluma un krituma stāvokļus līdz pat mūsdienām, taču šodien sākas cits laikmets – brīvas izvēles ēra.

Pēc sašķelšanās, krituma un savstarpējās iekļautības ar pasauli viss šodien ir gatavs labošanai. Un šo labošanos īstenojam tieši mēs – ar labiem darbiem un lūgumu, kas nāk no sašķeltajām dvēselēm. Taču pašas tās, būdamas sašķeltas, nav spējīgas uz lūgumu un labiem darbiem. Ko darīt?

Mēs pūlamies apvienoties vienā veselumā, kā tas bija pirms sašķelšanās līdz Tempļa nopostīšanai. Un lai arī mēs nespējam to īstenot, taču pašas mūsu pūles arī ir „labie darbi”. Es pūlos līdz tam brīdim, līdz sākšu lūgt palīdzību, līdz iekliegšos: „Glābiet!” Pateicoties tam, es pacelšu MAN – lūgumu par labošanos, bet no augšienes kā atbilde atnāks palīdzība, kas dēvēta par MAD.

Tādējādi mums ir brīva griba: mēs varam paātrināt savu vēsturi, procesu, kurš mums jāiziet. Ja ik mirkli mēs izpildām to, uz ko esam spējīgi attiecīgi savai brīvajai izvēlei, tad stāvoklis, kuru esam palaiduši garām un nerealizējuši, nenāk kā ilgi gaidītā rītausma žēlsirdības (hasadim) īpašībā, bet pārvēršas par pārvarēšanas (gvurot) īpašībām. Rezultātā „mierīgo ūdeņu” vietā atnāk „krāčainie ūdeņi”, Binas ūdeņu vietā – plūdu ūdeņi utt. Tā vietā, lai virzītos uz priekšu mērojot Toras un gaismas ceļu, mīlestībā pret tuvāko kā sevi pašu, mēs brienam nelaimju mudināti, kas nevirza uz priekšu, bet tikai liek mums īstenot tās darbības, kuras esam izlaiduši. Tā vai citādi, taču mums tās ir jāpabeidz.

Rodas jautājums. Sākumā es varēju veikt noteiktu darbību pateicoties apvienošanai grupā, sapratnei un sajūtai, biedru saplūsmei, savstarpējai palīdzībai utt. Es varēju tiekties uz to, kas man nelikās kā nepieciešamība, lai gan savās acīs mākslīgi cēlu šīs darbības svarīgumu. Taču tagad, kad mani mudina nelaimes un nepieciešamība, – vai tad es realizēju savu brīvo izvēli? Nē. Tātad es virzos uz labošanās beigu posmu līdzīgi dzīvniekam, kurš bēg prom no pātagas sitieniem? Un to dēvē par garīgo attīstību? Kur šeit ir gribas brīvība?

Lieta tā, ka nelaimes tomēr novedīs mūs pie pārdomām, ar to palīdzību mēs sāksim sataustīt ļaunumu. Taču par to nāksies samaksāt un tādā gadījumā mūsu brīvā izvēle būs nedaudz sarežģīta, daudzšķautņaina. Šeit nemēdz būt piekāpšanās, cilvēkam jebkurā gadījumā pēc bīvas gribas ir jāiziet katrs solis uz pacelšanās 125 pakāpēm, no paša zemākā punkta atpakaļ uz izlabošanās beigām. Pretējā gadījumā viņš netaps par cilvēku.

Tātad mēs paceļam lūgumu par labošanos (MAN) un saņemam no Binas atbildi (MAD). Ja tas nenotiek, mēs pārejam pie pārvarēšanas īpašībām – gvurot. Un tas nozīmē nelaimes un postu, personīgos un kopīgos, ieskaitot Katastrofu. Kopumā šis process veļas pār visu cilvēci, bet pār Israēla tautu – daudzkārt spēcīgāk, jo tā nepilda savu funkciju.

„Priekšvārda Zoar Grāmatai” beigās Bāls Sulams klāsta par to, ka pasaule dalās divās daļās: iekšējā un ārējā – „Israēls” un „pasaules tautas”. „Israēls” tāpat dalās divās daļās: uz iekšējo attiecas tie, kas studē kabalas zinātni, lai sevi izlabotu, bet uz ārējo – tie, kuriem nav intereses par labošanos. Savukārt „pasaules tautu” iekšējā daļa – tā ir to „taisnie”, bet ārējā daļa – „bezgoži”, „kaitnieki”.

Šajā sistēmā darbojas saistošais mehānisms: kā savstarpēji samērojas divas daļas „Israēlā”, tāpat tās arī samērojas „pasaules tautās”. Un tādējādi, kad studējošie kabalas zinātni paceļas augšup – „tautās” arī iegūst spēku cilvēki, kuri tiecas uz apvienošanos, uz labu sadzīvošanu. Un otrādi, ja „Israēlā” noniecina Toras iekšējo daļu, kabalas zinātni, citiem vārdiem, savu misiju, tad arī „tautās” piramīda apgriežas otrādi: ārējie paceļas augšup un pārņem varu pār pasauli. Protams, šie notikumi, būdami lielāka mēroga, negatīvi ietekmē „Israēlu”, kura vēstījums un mērķis nolaižas lejup, atvēlot virsotni bezgožiem un nolaižot pašā lejā tos, kas apgūst kabalu un tuvs garīgajam. Tādā veidā izkārtojas „varas vertikāle”.

Tas arī notika ar mums Hitlera laikos. Israēls darbojās pretēji savai lomai, dodot priekšroku materiālajam salīdzinājumā ar garīgo, un attiecīgi tam pasaules tautās postošā daļa pacēlās virs labās, līdz piramīda apgriezās otrādi. Un tieši tad atnāca „kaitnieks” un izdarīja savu darbu…

No nodarbības par tēmu „Katastrofas un varonības piemiņas diena”, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: