Jautājums: Kā iespējams novērtēt savu garīgo izaugsmi, attiecībā pret ko?

Atbilde: Izaugsme tiek vērtēta pēc tā, cik lielā mērā es attaisnoju un novērtēju biedrus, uztveru viņus kā izcilus, īpašus un pilnīgus cilvēkus. Cik lielā mērā es redzu viņos Radītāja izpausmi un vēlos, lai manī iespiestos visas viņu īpašības.

Es vēlos kļūt par viņu ietekmes sekām, tas tiek dēvēts par audzināšanu apkārtnes iekšienē. Tas, ko viņi manī „iezīmogos” – arī būs Radītāja forma, cilvēks (Ādams) manī.

Es saprotu, ka man pret viņiem ir jāizturas tieši tā, taču līdztekus tam, viņus tādus neredzu. Tās ir divas savstarpēji pilnīgi nesaistītas sajūtas. No vienas puses, es jūtu biedrus kā dižus un īpašus, kas neatšķiras no Radītāja. Taču no otras puses, saprotu, ka izturos pret viņiem pilnīgi citādi.

Un tas nosaka manu attieksmi pret Radītāju. Ja es noniecinu grupu, tādā pašā mērā es, protams, noniecinu Radītāju. Tas pilnīgi ir viens un tas pats. Taču, ja vēlos mainīties, ņemot vērā apkārtni, tad tas ir tāpat kā ļauties Radītāja iedarbībai.

Ja esmu spējīgs savienot kopā abus šos iespaidus: ienīstot un nicinot biedrus, tajā pašā laikā vērtēt, cienīt un godāt viņus, tad iegūstu divus šos polāros punktus. Viens kļūst par manu Keter, bet otrs – Malhut, un kopā tie veido manu garīgo tilpni.

Saņemot šādu tilpni, es jau saprotu, ka tāda ir mana daba un varu iedomāties, ka atrodos trimdā. Turklāt tagad es redzu mērķi, kas prasa no manis savienoties ar grupu un ļauties tās ietekmei. Taču no otras puses, es atklāju, cik esmu no tā tāls – nespēju un nevēlos šo savienošanos, pastāvīgi par to aizmirstot.

Tādējādi es redzu, cik lielā mērā egoisms man kaitē un neļauj harmoniski iesaistīties savā apkārtnē, tas ir, iekļauties tajā kā integrāla daļa un pilnīgi „izšķīst” tajā. Un tas nozīmētu, ka es šķērsoju mahsomu (barjeru), kas mani atdala no garīgās pasaules.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 19.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →