Atdalīt sevi no sevis paša

Jautājums: Kad es pirms pusotra gada sāku nodarboties ar kabalu, es sajutu, cik ļoti es mīlu cilvēkus, un cik lielā mērā cilvēki mīl mani. Tagad es izjūtu ļoti dīvainu sajūtu, ka es nemaz tik labi neizturos pret cilvēkiem, un cilvēki neizturas pietiekoši labi pret mani. Es sajūtu no cilvēkiem ļaunumu un pat no tiem, kuri nodarbojas ar kabalu. Ko lai daru ar šīm jūtām?

Atbilde: Tad, kad cilvēks apgūst kabalu, viņš iziet visus iespējamos stāvokļus. Viņam noteikti ir jāiziet tādi stāvokļi, kad visus ienīst, atstumj no sevis, kad jūt, ka arī pret viņu tāpat izturas, – ar zināmu intrigu, ar „apslēptu domu” utt. Viņš iziet visus stāvokļus, kādi tikai eksistē jebkurā no cilvēkiem.

Cilvēks, kurš sasniedz Augstāko pasauli, gala rezultātā iziet absolūti visu, ko iziet visa cilvēce. Atsevišķais un kopējais – vienlīdzīgi un tāpēc nav tādas sajūtas, tāda iekšējā notikuma, iekšējās analīzes, kuru viņš neizietu, nesajustu.

Mums ir jāsaprot, ka tas viss mums vajadzīgs tādēļ, lai mēs savāktu sevī tās īpašības, kuras nepieciešamas, lai savienotos ar visu pasauli.

Taču uz visiem šiem notikumiem un jūtām, ko izejam savā iekšienē, jālūkojas iztālēm. Tas ir, jānovēro sevi iztālēm. Ko nozīmē „es”? Kāda būtne, kura pašlaik iziet noteiktus stāvokļus un kurai patreiz parāda, kas tā ir, kā uztver pasauli utt. Tas ir, es šeit esmu eksperimenta dalībnieks. Es – mans ķermenis, manas īpašības, mans raksturs. Kas apgūst šo eksperimentu? Punkts sirdī, kurš atrodas ārpus manis. Es pūlos to izvilkt uz ārpusi un būt pētnieks attiecībā pret sevi – lūkoties uz sevi, redzēt sevi no malas.

Ja cilvēks to var veikt, viņš ļoti daudz iegūst un ātri virzās uz priekšu savā izaugsmē. Mums nekādā gadījumā nedrīkst sevi identificēt ar sevi pašu – jo tie neesam mēs, tas ir Radītājs! Viņš radīja vēlmi, un Viņš ar šo vēlmi spēlējas kā vēlas. Taču man nav jābūt par rotaļlietu. Man arī jaiziet no sevis un jāvēro no malas, kā Viņš spēlējas.

Kā es varu sajust, ka tas ir mans? Lai tu patiešām saprastu un sajustu, kā Viņš spēlējas, tev ir dota sajūta, ka tas ir tavs, pretējā gadījumā tu to noniecinātu: „Padomā tik, spēlējas ar kādiem zvēriem, augiem, akmeņiem”. Viss pāriet Radītāja īpašumā, visu vada viens vienīgs spēks. Taču, kad Viņš vada mani, – ahā, tā jau ir cita lieta! Vai es varu lūkoties uz visu, ko Viņš vada, ka to dara Viņš, nevis es. Prasme „atdalīt” sevi no sevis paša un raudzīties uz sevi no malas – tas ir ātras virzības uz priekšu nosacījums.

Tātad, lūk, tas neesi tu. Vienkārši raugies, ko Viņš ar tevi dara. Mēģini!

Tādā veidā, virzoties tālāk uz priekšu, tu jau dalīsi sevi pētniekā (šis punkts kļūs par tavu labo līniju) un egoismā, kurš tevī pastāvīgi aug pret to (kreisā līnija). Tas ir nepieciešams.

Tādējādi mēs sakām: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, – izņemot Radītāju. Kāpēc? Ja pastāv kaut kas, izņemot Viņu, tas nozīmē – es. Tas jau ir slikti. Es nepareizi sajūtu realitāti.

„Nav neviena cita, izņemot Viņu”, – tas nozīmē, izņemot to punktu, kuru Viņš man iedeva (punkts sirdī), viss pārējais – tas ir Viņš. Turpretim punkts sirdī man dots tam nolūkam, lai es būtu neatkarīgs, patstāvīgs. Tātad, es šo punktu izvelku, bet viss pārējais – tas ir Viņš. Mans raksturs, manas īpašības, tas viss – no Viņa. Tādā veidā man viss ir jāuztver. Man jāidentificē sevi ar punktu sirdī. Šos punktus mēs paceļam virs sevis un savienojam. Turpretim viss pārējais – mūsu egoisms, mūsu ķermenis – atrodas apakšā.

Tāpēc centies pastāvīgi sevi sadalīt tādā veidā un tad tev neradīsies problēmas ar pasauli. Dabiski, ka es – gan egoists, gan slikts un ienīstu citus, bet citi ienīst mani. Viss, kas man šķiet, man tēlojas caur manu ķermeni, kurš patiesībā nav mans – tā man attēlo Radītājs. Tas ir darbs.

No virtuālās nodarbības, 26.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed