Labošanās notiks tikai tad, kad cilvēks sapratīs, ka viņam jāmēro ceļš augšup uz nākamo pakāpi. Viņam pastāvīgi jāiztēlojas tāds risinājums, it kā viņš atrodas nevis tekošajā stāvoklī, bet nākamajā un jau sasniedzis augstāko pakāpi, pacēlies augšup ar gaismas palīdzību, kura atgriež pie avota.

Parasti mēs vēlamies izlabot savu stāvokli tieši tajā vietā, kurā patreiz atrodamies. Un tas mūs aptur, jo mēs domājam, ka stāvoklis atnācis ar nolūku, lai mēs izlabotu tieši to.

Līdz ar to mēs sapinamies, turklāt visas situācijas mums tiek dotas tādēļ, lai paceltos virs tām uz nākamo stāvokli. Mums vispār nav ko labot tekošajā situācijā. Stāvokļa labošana ir tajā apstāklī, ka es paceļos no tā tālāk augšup.

To ir ļoti grūti pieņemt, tāpēc ka mūsu pasaulē tāda pieeja nemēdz būt, taču tā tas strādā garīgajā. Visi stāvokļi tiek doti nevis tāpēc, lai cilvēks tos izlabotu, bet tādēļ, lai viņš izlabotu sevi. Turklāt izlabot sevi var tikai paceļoties virs jebkura stāvokļa, kas tiek dēvēts – pastāvīgi iet ar ticību augstāk par zināšanām.

Katrreiz, kad es jūtu sevī kādu nepareizu, neīstu sapratni vai īpašību, es to uztveru kā ielūgumu virs tā pacelties. Un tādā veidā es redzu, ka viss ar mani notiekošais atnāk tikai tāpēc, lai parādītu manus trūkumus. To izlabošana notiek nākamajā pakāpē un nekad nav iespējama tekošajā stāvoklī.

Visas problēmas, kuras es redzu attiecībā pret sevi, šo pasauli, biedriem, attiecībā pret Radītāju, kurš man šķiet slikts un nepilnīgs – tie ir to vietu rādītāji, virs kurām man ir jāpaceļas un jāpiestiprinās lielākai atdevei. Tādā veidā es virzīšos uz priekšu līdz sasniegšu absolūtu atdevi.

No nodarbības pēc Bāla Sulama vēstules, 18.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →