Laiks, kustība, telpa nepastāv. Mēs tikai savā apziņā savu uztveri vienos parametros dēvējam: par gadiem, laiku, bet citos: par kustību, telpu. Atbilstoši tam mēs iztēlojamies kādu ainu.

Nav nekādu miljardu gadu ārpus tevis. Ja tu jautāsi: vakardiena bija vai nē, tad sākumā jānoskaidro, ko nozīmē „vakar” vai tūkstoš gadu iepriekš? Ko nozīmē „bija”? Patreiz es jūtu tādus stāvokļus, kurus dēvēju „vakar”, „aizvakar”, „rīt”. Ja atdalīt šo punktu: „mani, kurš sajūt”, tad nekas nepaliks.

Mēs runājam tikai par to, kā mums iziet no šās ilūzijas. Mēs pilnīgi saputrojāmies un nav vajadzības apspriest to, kas šeit norisinās – vajag tikai meklēt, kā pacelties virs šīs materiālās sajūtas un sapratnes, un tad mēs sajutīsim un sapratīsim īstenību un varēsim spriest par savu stāvokli. Līdz tam brīdim, kamēr mēs tajā atrodamies, mēs neko nespēsim izspriest, tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Mēs pamatojamies uz šo realitāti, jo, tajā atrodoties, mums sevi ir jāizlabo. Tad, kad es vēršos pie sevis, es būtībā sevi laboju. Manī eksistē kāds tavs tēls, kurš šķiet man atdalīts no manis un pat pretdarbojas. Taču patiesībā tā ir mana nedalāmā daļa, un man tā ir jāizlabo. Es redzu visas savas daļas it kā tās būtu svešas – tas tiek dēvēts par sašķelšanos. Tikko es tās izlabošu, tās visas savienosies.

Un jau pašā pirmajā pakāpē es saņemšu pareizu izpratni par to, kas ir laiks, kustība un telpa, jo manī radīsies augstākā dimensija. Zināmā mērā es sākšu sajust, ko nozīmē garīgās īpašības, ko nozīmē trīs telpiskās koordinātes un laiks. Es sapratīšu, ka laiks – tā ir cēloņu un seku ķēde starp kurām nav nekādu atstarpju, kuras rodas vienīgi no mehāniskām darbībām.

Garīguma jēdziens ir tajā aspektā, ka mēs paši veidojam laiku un nosakām tā ātrumu ar savu labošanos. Mēs nemēram laiku saskaņā ar materiālo planētu kustībām viena apkārt otrai: dienās, mēnešos, gados. Vai tad viena kosmiskā ķermeņa kustība līdzās otram nosaka man laika jēdzienu atbilstoši kuram es dzīvoju? Vai man ir jādzīvo saskaņā ar akmens bluķiem, kuri pārvietojas viens attiecībā pret otru?

Garīgajā pasaulē nav laika, katra darbība notiek tiešā veidā viena aiz otras. Izdarīji darbību – veici impulsu, nākamā darbība – vēl viens impulss, starp kuriem nav nekādas atstarpes. Mēs taču neiekļaujam aprēķinā, kā šajā laikā griežas Zeme, Mēness, Saule.

Problēma ir apstāklī, ka pagaidām mēs nejūtam garīgo laiku. Taču tajā mirklī, kad tu iziesi garīgajā pasaulē, paceļoties pat uz pašu pirmo garīgo pakāpi, tu sāksi iztēloties pasauli jaunā kategorijā. Tā nebūs ilūzija, bet reāla sajūta.

Tikpat skaidri kā tagad tu sajūti sev apkārt šo pasauli savā iekšējā uztverē, tev radīsies vēl viena, papildu aina, no kuras tu saņemsi jaunus nosacījumus. Taču līdz labošanās beigām tu paliksi ar diviem nolūkiem: ar šīs pasaules telpu un vēl vienu nolūku – garīgo pasauli. Katru reizi no tā, ko neesi sevī pilnībā izlabojis, tevī paliks kāda daļa no pašas zemākās pakāpes – šīs pasaules. Tajā tu atklāsi, gūsi no šīs Ēģiptes arvien jaunas īpašības un tās labosi.

No nodarbības pēc ARI grāmatas „Nolūku vārti”, 11.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →