Miris Ēģiptes valdnieks!

No 159. raksta, grāmata „Šamati” : „Un notika pēc ilga laika: nomira Ēģiptes valdnieks…” (Šemot) Sabrūk un mirst viss egoisma, visas materiālās dzīves un tās labumu dižums, cilvēka vēlme labāk tajā iekārtoties. Un ko viņam darīt? Tieši šo stāvokli patreiz iziet visa cilvēce, katrs cilvēks atsevišķi. Mēs jau nevaram vairs strādāt saskaņā ar parasto ego materiālo mērķu dēļ.

Un tad „Izraēlas dēli ievaidējās no darba” – tie, kuri tiecas uz garīgo, vēl pat nezinot, ko tas nozīmē un tie, kuri jau vairāk tam pietuvinājušies un jau nedaudz saprot, ka garīgais nozīmē atdevi un mīlestību, kas atrodas ārpus personīgajām interesēm. Sākot pārbaudīt savu stāvokli, viņi saprot, ka nav iespējams tādā veidā turpināt tālāk.

Tā ir piramīda, kas satur pilnu spektru: sākot no tādiem, kuri vienkārši nespēj būt patērētāji un apkalpot savu egoismu, un līdz pat tādiem, kuri jau noskaidrojuši, ka garīgais nozīmē atdevi, tā vietā, lai rūpētos par sevi pašu. Katrs ieņem tajā savu vietu, un katrs savā punktā vaid no šāda egoistiska darba.

Ir tādi, kuros ir pamodies punkts sirdī, bet ir arī tādi, kuri vienkārši cieš, nesaprotot ciešanu iemeslu. Visi kliedz no sava stāvokļa smaguma, nezinot, kā sevi piepildīt.

„Un darba dēļ raidot šo vaidu Visaugstākajam” – ne jau vienkārši viņi kliedz, bet tieši darba dēļ. No neveiksmīgiem mēģinājumiem piepildīt savu ego vai no tā, ka pavirzījušies uz priekšu, taču nespēj vēl atteikties no vecajiem ieradumiem, uzņemties garīguma nastu un sākt strādāt atdevē un mīlestībā pret tuvāko.

Taču, neskatoties ne uz ko, „izdzirdēja Visaugstākais viņu kliedzienu un vaimanas”. Radītājs dzird katru, kurš reaģē uz to, ko dara ar viņu Radītājs.Sistēma iekārtota tādā veidā, ka augstākais ņem vērā katru atbilstoši viņa pakāpei, bet galvenais tos, kuri saprot, ka jāvirza sevi uz atdevi un mīlestību grupā, brālīgā savienībā starp tiem, kuri tiecas sasniegt Radītāju.

„Ciešanas un nelaimes nonākušas līdz tādai pakāpei, ka tās nebija iespējams izturēt. Tad tauta tik stipri iesaucās lūgšanā Radītājam, ka Radītājs izdzirdēja viņu kliedzienu un vaidus” – līdz tādai pakāpei viņi bija nomocīti ar šo darbu. Taču no otras puses, mēs redzam, ka viņi sacīja: „Kas dos mums?”, atceroties pilnus podus ar gaļu, un maizes bija atliku likām, kā arī zivi, kuru ēda Ēģiptē”. Tas ir, viņiem šķiet, ka iepriekš viss bija kārtībā.

Cilvēkam ir vienlaikus divi punkti: viens no tiem materiālais, bet otrs it kā garīgais. Tāpēc viņš starp tiem atrodas, un jo tālāk viens ir no otra, jo lielāks viņam ir plašums, savas vietas apzināšanās un tā, ko viņš dara.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 08.04.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: