Baudot cienastu, neaizmirsti par Saimnieku

No 52. raksta, grāmata „Šamati”: Lūk, līdzība par diviem biedriem, no kuriem viens bija ķēniņš, bet otrs – nabags. Izdzirdot, ka viņa biedrs kluvis par ķēniņu, nabags devās pie viņa un pastāstīja par savu bēdīgo stāvokli.

Un ķēniņš iedeva viņam vēstuli domātu mantzinim, kurā norādīts, ka divu stundu laikā nabags var saņemt tik naudas, cik vēlas. Nabags atnāca pie mantziņa ar nelielu krūzi, iegāja un piepildīja to ar naudu. Taču, kad iznāca, kalps iesita pa krūzi, un visa nauda nokrita zemē.

Tā atkārtojās katru reizi. Un nabags raudāja: „Kādēļ viņš tā dara?!” Taču beigu beigās kalps sacīja: „Visa nauda, kuru tu paņēmi, ir tava! Vari to sev paņemt. Tev taču nebija tilpnes (kelim), lai paņemtu pietiekami naudas no kases”. Tāpēc arī tika izdomāts tāds viltīgs paņēmiens.

Jābūt gatavam, ka tikko tu piepildīsi savu trauku, tas acumirklī iztukšosies. Un tas nav domāts tādēļ, lai tu mehāniski turpinātu to piepildīt un ņemtu no kases arvien vairāk un vairāk.

Taču reizi pēc reizes, jūtot, kā trauks no jauna iztukšojas, jau pats egoisms sāk pieradināt mūs uztvert to kā esošo. Un tad mēs sākam jautāt, kāpēc tā notiek, kāda tajā jēga, un nepiekrist.

Mēs no jauna izejam tos pašus stāvokļus, bet gaisma iedarbojas uz šo neatlaidīgo pastāvību, un mēs sākam saprast, ka jāraizējas nevis par pilno trauku, bet par pašu darbu. Piepildījumu mums dod iespēja pārnest Ķēniņa dārgumus no vietas uz vietu, un tādā veidā mēs sasniedzam atdevi, „lišma”.

Jāizvirza sev mērķis, un jānofokusē uzmanība nevis uz tādu piepildījumu, kurš mums ir patīkams un šodien svarīgs, bet katrreiz jādomā par to, kas būs svarīgs rītdien. Un tas jādara nekavējoties, tad mēs līdzināsimies tam sirmgalvim, kurš iet ar pieliektu muguru un meklē, it kā būtu jau ko pazaudējis. Viņš pastāvīgi bīstas zaudēt mērķa svarīgumu un pūlas noskaidrot, kas ir šis mērķis.

Taču šis mērķis nav patīkamas sajūtas. Patīkamas sajūtas vajadzīgas, lai es paceltos tām pāri un pieprasītu citu piepildījumu – sajustu Tā svarīgumu, kā labā strādāju un paliku apslēptībā. Es prasu Radītāja diženuma atklāsmi tikai tādēļ, lai nodrošinātu sevi ar enerģiju darbam. Kā sacīts: „Gudrība (hohma) tiek dota pieticīgajiem” un „Atalgojums par baušļa pildīšanu – pašā bauslī”.

Lūk, uz to arī ir jātiecas, lai man dotu iespēju pacelties no šīs darbības uz nākamo, kura pilnīgi nav saistīta ar to baudu, kuru esmu saņēmis.

Es it kā pats sagatavoju kādu darbību, pats izpildīju, sasniedzu labu rezultātu. Un tagad man jāpateicas Radītājam par to, ka Viņš izpildīja visu no sākuma līdz beigām. Tagad es saprotu, ka tas viss notika tāpēc, ka Viņš iedeva man vēlmi, degvielu, virzību, prātu un visu pārējo. To visu izdarīja Viņš un man ar to nav nekāda sakara.

Un tāpēc man ir jāupurē (kurban) – jāpietuvina (karov) vēl viena daļa no sevis atdevei. Tā bauda, kuru saņēmu uz „ne sava” darba rēķina un nauda (kesef), kura man nepieder, tas ir, ekrāns, pārsegs (kisufa) šajā pasaulē.

To visu man deva Radītājs, un Viņš man arī deva piepildījumu. Turklāt es vēlos tagad pacelties visam tam pāri un strādāt nevis šī piepildījuma dēļ, bet vienīgi Viņa dižuma dēļ.

Tādā formā mēs nezaudējam sasniegto pakāpi un nenolaižamies. Mēs taču tagad uzstādam sev augstāku mērķi kā tas sirmgalvis, kurš meklē, vai nav ko pazaudējis.

Un esam patiešām pazaudējuši. Uz īsu brīdi mēs sajutām, cik patīkami atrasties vienotībā, bet tagad mums vajag pacelties pāri šai patīkamai sajūtai ceļā uz mērķa dižumu. Turklāt to pašu patīkamo sajūtu mēs vēlamies nodot Radītājam, lai sniegtu Viņam baudu.

Iznāk, ka visu šo noieto procesu – visu cienastu, ko viesis saņēmis no Saimnieka, viņš vēlas tagad atgriezt, lai nepieņemtu to sevis dēļ. Tas jau ir tāds stāvoklis, kurš zināmā veidā tiek traktēts kā tīra atdeve, „lišma”. Šeit jau ir pareiza attieksme.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 27.03.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: