Jautājums: Kādēļ gaismai vajadzīgs tieši es? Vai tiešām esmu tik svarīgs?

Atbilde: Mums pietrūkst vēlmes, nepieciešamības atklāt augstāko, pilnīgo, garīgo pasauli. Nevis tu esi vajadzīgs gaismai, bet gan gaisma vajadzīga tev, lai tā izveidotu tevī pareizu vēlmi. Turklāt, kad tu patiešām vēlēsies atdevi, tad arī to atklāsi.

Arī tagad mēs atrodamies gaismas okeānā, taču neko nejūtam, jo neizjūtam nepieciešamību, trūkumu. Taču ja izsaukšu uz sevi gaismas priekšdarbību, tā manī izveidos šo trūkumu, un es beidzot jutīšu to, kas man pietrūkst.

Parasts piemērs: man dzīvē nekas nav vajadzīgs, es atrodos apātijā. Taču atnāk draugs un uzaicina mani uz pastaigu. Es negribot piekrītu, un pastaigas laikā viņš pavada mani garām restorānam. Es jaušu smaržas, kas nāk no turienes, nedaudz atkūstu – un, lūk, jau manī atmostas viegla bada sajūta. Tad mēs ieejam restorānā un ēšanas laikā, kā tas parasti notiek, atnāk īsta apetīte.

Tātad aizkari jāpaver pakāpeniski. No sākuma mēs tikai „jaušam” gaismu, to izsaucot no tālienes, bet pēc tam nogaršojam –  tā mūsos veidojas vēlme.

– Pamēģini! Tev iepatiksies, – es saku bērnam.

– Negribu! Nemēģināšu!

– Izdari to manis dēļ.

Tā gaisma veido tilpni.

No nodarbības pēc Rabaša vēstules, 16.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →