Lekcija Šauļu universitātē

Jautājums: Jūs teicāt, ka cilvēks – it kā vēža audzējs dabas ķermenī. Pirms cik gadiem tas notika?

Atbilde: Lieta tā, ka egoisms mūsos attīstās pakāpeniski. Mēs esam izgājuši dažus attīstības posmus.

Sākot ar 5. gs. pirms m. ē. līdz m. ē. 5. gs. cilvēce attīstījās tieksmē pēc bagātības. No 5. gs. līdz 15. gs. – tieksmē pēc varas, varenības. Un pēdējos gadsimtos, sākot ar 15. – 16. un līdz 20. gs. beigām – tieksmē pēc zināšanām. Tās ir galvenās tendences.

Jau 20. gs. sākumā akadēmiķis Vernadskis raksturoja mūsu attīstību kā beigu posmu, kas ved pie noosfēras – līdzsvara ar dabu. Vēlāk šo ideju atbalstīja daudzi citi zinātnieki. Tālāk šīs iestrādes turpināja visiem pazīstamais „Romas klubs”, bet pēc tā parādījās arī citi atzarojumi.

Taču egoisms principā pabeidza savu attīstību pagājušā gadsimta 60. gados, kad parādījās tā dēvētās jaunas kultūras pazīmes jauniešiem: atsvešinātība no dzīves, „Bītlu” paaudze, hipiji, „puķu bērni” utml. Tas ir iekšējā nihilisma dīglis, kas nozīmēja to, ka jaunā paaudze nevēlas un neuzskata par vajadzīgu pastāvīgi rauties uz priekšu, jo jūtas iztukšota.

Mēs pastāvīgi attīstāmies mūsu vēlmju ietekmē, jo cilvēks – tā ir vēlme. Kad mūsu vēlmes pēc bagātības, slavas, zināšanām tiek izsmeltas, un mēs pēkšņi sajūtam, ka nesaņemam tajās vajadzīgo piepildījumu, tad mēs nezinām, ko darīt. Tad arī rodas vispārējā depresija – tas, ko mēs patreiz redzam sabiedrībā: pieaug pašnāvības, izirst ģimenes, atsvešināšanās no bērniem utml. Tas ir pārejas periods. Taču tas nav ilgstošs. Mēs atrodamies tādā nopietnā attīstības paātrinājumā.

No lekcijas Šauļu universitātē, 22.03.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība, Krīze un globalizācija | Add Comment →