Uz priekšu pretim tumsai

Jautājums: Lai izietu no Ēģiptes, jāiziet desmit mocības – desmit sitieni, kas nāk pār mūsu egoismu. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Ēģiptes mocības – tie ir desmit sitieni, kurus cilvēks sajūt uz sevis, uz sava egoisma un kuri palīdz viņam atbrīvoties no egoisma. Ja es nejustu sitienus, es pastāvīgi vēlētos palikt egoismā. Turpretim, kad es, tajā atrodoties, izjūtu sitienus, tie man palīdz no tā izrauties.

Katrs sitiens kvalitatīvi spēcīgāks par iepriekšējo. Pieņemsim, ja esmu zaudējis visus savus labumus kāršu spēlē (kaut gan runa, protams, neiet par to), tad nākamais sitiens var nozīmēt tuva cilvēka zaudēšanu utt.

Patiesībā pasaulē nekas nenotiek ne ar naudu, ne ar tuvākajiem, ne ar ko citu. Taču iekšējā sajūta ir tāda, it kā tu zaudētu visu.

Par šo tēmu ir raksts grāmatā „Šamati”, kur sacīts, ka tad, kad cilvēks ienāk garīgajā, viņam šķiet, ka viņš atstāj visu pasauli, savu ģimeni un pilnībā atslēdzas no visa.

Tāda „atslēgšanās” – nepieciešama. Desmit mocības palīdz mums secīgā kārtībā pacelties virs noteiktiem egoisma slāņiem līdz brīdim, kad mēs pilnībā no tā iziesim, tas ir, aizbēgsim no tā.

Virs pēdējā līmeņa mēs pilnīgā tumsā pieliekam vēl papildu pūles. „Tumsa” nozīmē, ka mēs nezinām, kas mūs gaida. Taču, ņemot vērā, ka mēs virzamies uz atdeves īpašību, šī tumsa mums palīdz.

Ja tu mēro ceļu uz priekšu pretim gaismai, tad tavs egoisms tikai par to priecājas. Taču, kad tu tu virzies uz priekšu tumsā, tu vari būt drošs, ka šeit egoisms nespēs tev traucēt, neizdarīs kādu ļaundarību, nepaņems pēc tam visu sev.

Jautājums: Vai tas ir kāds „apmāns”?

Atbilde: Šis „apmāns” bija Ēģiptes iekšienē līdz desmit mocību sākumam, kad, lai cik necenstos, viss nonāca egoismā. Un tāpēc „viņi iekliedzās no darba”, būvējot šīs divas diženās pilsētas – Pitomu un Ramzesu.

Šeit jau viss, šeit jau – uz priekšu pretim tumsai, nevis pretim gaismai kā esam pieraduši teikt.

Pie tam visi šie sitieni un visa virzība uz priekšu, kas balstīti tikai uz mūsu vēl lielāku savienošanos, noved grupu pie tāda stāvokļa, kad, no vienas puses, izpaužas viss egoisms, milzīgs iekšējais naids, bet no otras puses – skaidra apzināšanās, ka tikai savstarpējais galvojums var virzīt grupu uz priekšu. Ko tas nozīmē?

Tad, kad tu redzi, ka pastāv milzīgs naids, tu esi gatavs savienoties ar visiem tā, lai nekad un nekādā veidā nerūpētos par sevi, bet tikai par citiem. Un visi tie, kas tevi ienīst, arī gatavi rūpeties viens par otru. Šī gatavība izpaužas kā pretstats tādam naidam, kad tu nevari pat iedomāties, kā vispār iespējams novēlēt ko labu šiem cilvēkiem, par kuriem tev tagad ir jādomā kā par pašu svarīgāko un nekādā gadījumā par sevi. Notiek tāda nopietna, tāda „sulīga” izraušanās no egoisma!

No virtuālās nodarbības, 01.04.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: