Cilvēks pats lemj: ko uzskatīt par dienu, bet ko par nakti: kas viņam ir labi, bet kas slikti. No vienas puses, viņam tiek dota atmoda, gara pacēlums, liela gaisma, un viņš saprot, cik lieliski virzīties uz priekšu un pietuvināties garīgajam. To viņš dēvē par dienu, taču patiesībā gaišs ir tikai viņa egoistiskajā vēlmē. Egoisms gūst baudu, un šādu stāvokli nedēvē par garīgo izaugsmi.

Taču, iespējams, viņš jūt sevi atrodamies tumsā, bezspēcībā, bet ar prātu saprot, ka šis stāvoklis nāk par labu virzībai uz priekšu. Un kaut arī savā vēlmē baudīt viņš pārdzīvo nepatīkamas sajūtas, taču kā sacīts: „Es guļu, bet mana sirds ir nomodā”. Vēlme baudīt sajūt tumsu, bet punkts sirdī – gaismu. Cilvēks saprot, ka šī tumsa viņam nāk tikai par labu, kritums paredz pacēlumu, un šim nolūkam viņam jāsagatavo vēl lielāka vēlme. Turklāt vēlme atnāk tieši no tumsas.

Tāpēc viss atkarīgs no tā, kur cilvēks novērtē, ko uzskatīt par dienu, bet ko par nakti: savā guļošajā egoistiskajā sirdī vai punktā sirdī, kurš dedzīgi alkst pēc garīgā.

Ja cilvēks sāk atdalīt vienu no otra, tad viņam jau ir divi punkti, pateicoties kuriem viņš var notēmēt un virzīt sevi tieši uz mērķi. Viens punkts – tas ir viņa ego. Un ļoti labi, ka egoisms nejūt neko labu. Jo tumšāk es jutīšos savā egoismā, jo lielāka man būs vēlme (avijut), virs kuras eksistē punkts, kurš tiecas uz mērķi.

Galvenais, atdalīt šos divus punktus un pastāvīgi pareizi noturēt tos vienu attiecībā pret otru, noskaidrojot, ar ko es sevi identificēju. Vai es izvēlos to virzienu, kurš ved pie Radītāja, kaut gan mans ceļš atrodas tumsā, un uzskatu to par labu? Tad es varu būt pārliecināts, ka virzos pareizi, jo mans egoisms nav ieinteresēts turp skriet gluži kā zaglis, kurš skrien visiem pa priekšu, saukdams: „Turiet zagli!”

Mans ego nevēlas atrasties tumsā, bet es paceļos augstāk par ego, augstāk par zināšanām un vēlos, lai mana atdeve atrastos augstāk par saņemšanu. Un tas ir labs stāvoklis, kurā mana diena un Radītāja diena – tā ir viena un tā pati diena.

Taču, ja es pārdzīvoju, ka man ir slikti un nav nekādas intereses virzīties uz priekšu, tas nozīmē, es izdabāju savai vēlmei, kas vēlas baudīt, savam ego. Es skrienu tur, kur mani sauc egoistiskā sirds, nevis punkts sirdī – tā ir visa starpība.

Jācenšas sadalīt sevi divās daļās: punktā sirdī, kurš uzticīgi „pielipinās” mērķim, atdevei jebkurā situācijā, lai kas notiktu – un sirdī, kas pastāvīgi alkst saņemšanu. Tās ēstgriba pastāvīgi palielinās. Un ja manā sirdī valda tumsa, bet punktā sirdī atspīd kāds stars, tas nozīmē, ka es mēroju pareizo ceļu. Turklāt to es sasniedzu pateicoties apkārtnei, grupai, ārējam spēkam, kurš nepieciešams, lai punktu sirdī izvilktu no egoistiskās sirds un virzītu to uz mērķi.

No sagatavošanās nodarbībai, 05.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →