No Rabaša nodarbības: „Mēs zinām, ka mums nepieciešams sasniegt līdzību ar Radītāju, tas ir, kā Viņš atdod, tāpat arī mums ir jāatdod. Taču, kad mums ir jāatdod, atsakoties no personīgā egoisma, – mēs raudam, mums ir sāpīgi, ka esam spiesti rīkoties tādā veidā. Turpretī Radītājs gūst baudu no tā, ka atdod. Izrādās, ka mums nepieciešams sajust baudu no atdeves, ja vēlamies Viņam līdzināties! Nevienam nav vajadzīgas tavas ciešanas – tikai atdod!

Taču kā gūt baudu no atdeves, ja egoisms mums neļauj to darīt? Ar to ir jāstrādā, jo ķermenis nepiekrīt! Tomēr vajadzīgas nevis tavas ciešanas, bet tavas pūles. Turpretim, ja tev izdodas atdot bez kādiem pūliņiem, tā ir zīme, ka tu strādā sevis, nevis atdeves dēļ, tāpēc ka ķermenis nepiekritīs atdot.

Nekad nevajag tiekties uz sliktiem stāvokļiem. Ja būs nepieciešams, lai mēs izjustu dažādus stāvokļus, tad tie atnāks paši. Turpretim cilvēkam nav jādomā par kritumu – pastāvīgi jātiecas uz augšupeju gan savās sajūtās, gan domās: sasniegt labo, saplūsmi, savienošanos, pilnību.

Taču tajā pašā laikā viņam kritiski sevi ir jānovērtē, saprotot, ja viņā nekas nepretojas atdevei, tas nozīmē, ka šeit iejauktas viņa egoistiskās intereses. Ja cilvēkam izdodas virzīties uz priekšu ar prieku un bez jebkādām pūlēm, – tā ir droša pazīme, ka viņš to dara egoistiski. Un tikai tad, kad viņš saņems no augšienes atdeves spēku, tad varēs atdot un līdzās tam priecāties.

No sagatavošanās nodarbībai, 01.04.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →