Eiropas kongress, ievadnodarbība

Jautājums: Ar ko atšķiras egoisms no lielas pašpārliecinātības?

Atbilde: Vispār egoisms – tā ir gluži laba lieta. Tas ir dabas centrālais spēks, kas attīsta jebkuru matēriju un visu virza uz priekšu.

Lieta tāda, ka tikai mūsdienās, kad mēs turamies pretī dabai, tas kļūst par negatīvu.

Līdz mūslaikiem pats par sevi tas nebija negatīvs. Mēs virzījāmies uz priekšu, attīstījām zinātni, tehnoloģiju, dzīvi, sabiedrisko valsts iekārtu. Tas viss bija tikai mūsu labā. Jo lielākā vēlme bija cilvēkam, jo augstāk viņš atradās: zinātnieks, izgudrotājs, dzejnieks – nav svarīgi kas, bet viņš virzīja attīstību uz priekšu.

Tomēr pašlaik egoisms, gluži otrādi, kļūst par šķērsli, tāpēc viss ir bremzējas, nekas neattīstās, bet tikai saīsinās. Par cik daba kļuvusi integrāla, egoisms pārvērtās par šķērsli. Un šeit tam arī ir jākļūst integrālam.

Turklāt, ja organismā kāda daļa sāk domāt tikai par sevi, tā kļūst par vēža audzēju, kas visu sevī aprij un sāk iznīcināt visu apkārt esošo. Tieši tas šodien notiek mūsu sabiedrībā ar zemi, ar apkārtējo vidi.

Mums jāatrodas, gluži otrādi, integrālā savstarpējās saiknes mijiedarbībā, tāpat kā pastāv mūsu ķermenis. Kad visas sabiedrības daļas apvienojas kā ķermeņa daļas vienā integrālā kopībā, tām obligāti ir jāiemācās mijiedarboties, citādi apēdīs sevi pašas kā vēža audzējs.

No Eiropas kongresa ievadnodarbības, 22.03.2012

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība | Add Comment →