Atbildēt uz Radītāja izaicinājumu

Eiropas kongress, 4. nodarbība

Kā raksta Bāls Sulams rakstā „Zemes priekšrocība – it visā” (Šamati), kad cilvēks lūkojas uz notiekošo viņam apkārt esošajā pasaulē, uz sevi un citiem, viņš redz, cik lielā mērā visi cieš no augstākās vadības un negūst baudu, kā tam pēc būtības būtu jānotiek. Šodien patiesībā cieš visa mūsu pasaule. Un cilvēkam šādā stāvoklī ir grūti sacīt, ka augstākā vadība sūta cilvēkiem tikai labu.

Ļoti grūti attaisnot Radītāju, kurš tādā veidā izturas pret radījumiem. Ļoti grūti attaisnot Viņa uzvedību attiecībā pret mums tajos vai citos atsevišķos gadījumos. Katram no mums ir ļoti daudz pretenziju pret Radītāju.

Taču principā nekas nemainās: mēs atrodamies tajā pašā stāvoklī kā vienmēr. Nekas nemainās mums apkārt esošajā pasaulē, augstākā gaisma aizpilda ar sevi visu, mēs arī patreiz tajā atrodamies.

Visas kustības – tikai mūsu iekšienē. Un vajag tikai, lai mēs pareizi sevi noskaņotu uz gaismu, lai sāktu citādi izturēties pret grupu, pret biedriem, lai savstarpēji saliktu kopā visas mūsu vēlmes, – un tad viss izdosies.

No mums netiek prasītas nekādas mehāniskas darbības, izņemot šīs nelielās iekšējās pārmaiņas, uz kurām pamatojas viss. Mēs varam palikt ģimenē, darbā, apkārtējā vidē, – nav svarīgi kur, kadā valstī, iekārtā. Tam nav nekādas nozīmes, tikai nepieciešams mainīt mūsu egoismu uz īpašību, kura tam ir pretstatā, mainīt savu attieksmi, iekšēji noskaņoties uz to, ka mēs patiešām atrodamies augstākajā, absolūtajā gaismā, pilnīgā labsirdībā. Un tad mēs acumirklī to sajutīsim.

Nevjag neko izdāvāt, atdot, skriet pie cilvēkiem, darīt viņiem labu – to visu izdarīs gaisma. Turpretī mums ir sevi iekšēji jāpārveido. Nekas nav jāmaina: ne ekonomika, ne tehnika – mums jāmaina sevi, jāveic šī iekšējā revolūcija, un tikai! Tad mēs acumirklī sajutīsim, ka izrādās atrodamies ne tumsā, bet absolūtā gaismā.

Taču, lai no tumsas stāvokļa pārietu uz gaismu, mums jāizjūt ciešanas tekošajā stāvoklī. Paveroties uz tām globālajām problēmām, kuras šodien norisinās pasaulē un kuras turpina saasināties, mēs redzam, ka Radītājs vēlas, lai visa cilvēce sevi mainītu. To principā arī pareģoja kabalas zinātne jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu.

Ja tikai saņemsimies un pārvarēsim šo psiholoģisko barjeru, tad momentāni sajutīsim gaismu, labestību, mīlestību, kas piepilda visu pasauli. Viss mums ir sagatavots, un nepieciešama tikai neliela piepūle no mūsu puses.

Ja cilvēks pareizi saprot, kas ar viņu notiek, tad katra dzīves sekunde viņam ir pilna ar iespējām sevi pārveidot: nedaudz un vēl nedaudz – un piepeši viņš runā ar Radītāju. Viņa iekšienē Radītājs pārslēdz egoistiskās vēlmes, pieslēdz jaunus nolūkus, uzskatus, nošķirtības jūtas, nevērību, attālināšanās, vājības utt…

Turpretī cilvēks pastāvīgi turas, lai dzirdētu, ko tad Radītājs dara ar viņu iekšienē, par ko runā ar viņu un saskaņā ar to cenšas pareizi atbildēt, tas ir, uzsāk cīņu ar Radītāju. Tas tiek dēvēts: „Mani uzvarēja Mani dēli”, – kad jebkuras problēmas, sākot no mazākajām līdz pašām lielākajām, globālajām, pasaules, – visu uztveram kā Viņa izaicinājumu.

Uz šā kontrasta starp gaismu un tumsu, saldo un rūgto, mēs arī veidojam jaunu sajūtu orgānu. Katrā līmenī, katrā augšupejā mērojot šīs kāpnes, tas ir arvien kontrastāks, arvien spēcīgāks. Tādējādi mēs tajā izpaužam savas jaunās daudzpusīgās īpašības – attiecībā pret Radītāju – to pretstatā sajūtam jaunu pasauli. Pretējā gadījumā – bez šī kontrasta mēs neko nesajustu.

No Eiropas kongresa 4. nodarbības, 24.03.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: