Ar maksimālo ātrumu

Bāls Sulams „TES priekšvārds”, 125. p.: Lai visas pasaules attaisnojuma kauss nenosvērtu mazāk tajā laikā, kad cilvēks būs gatavs nosliekt visus uz attaisnojuma pusi, viņam nav nekāda līdzekļa, izņemot to, kā pastāvīgi pašam izjust ciešanas sabiedrības nelaimju dēļ, tieši tāpat, kā viņš cieš savu personīgo nelaimju dēļ.

Kabalisti klāsta par tiem stāvokļiem, kurus mums nāksies iziet mērojot garīgo ceļu. Stāsta tādēļ, lai mēs paši tiektos uz priekšu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus.

Ja „neuzspiest”, mēs neizsauksim gaismu, kas atgriež pie Avota. Viss taču īstenojas tikai pateicoties gaismai. Nav cita spēka, izņemot gaismas spēku. Un mums nedaudz vairāk jāpapūlas, lai to piesaistītu.

Gaismas darbību vada iekšējā „atspere”: to it kā iedarbināja un atlaida, dodot sākumu radījuma attīstībai, līdz viss process tiks pabeigts. Tad lūk, noteiktā etapā mums rodas iespēja ietekmēt savu likteni, jo no šā brīža mums jāsāk virzīt savu izaugsmi apzināti.

Turpretim, ja mēs paši nevēlamies savu izaugsmi attiecīgi apstākļiem un iespējām, kādi mums tiek doti, tad mūs dzen uz priekšu „ar koku”. Rezultātā mēs jebkurā gadījumā kļūsim gudrāki, sapratīsim, sajutīsim notiekošo un apzināti piedalīsimies procesā, taču katrs solis šādā ceļā tiks saistīts ar ciešanām.

Tā vai citādi, tu nemaini sava ceļa posmus, tev nāksies iziet visus stāvokļus un pakāpes, bet katra no tām sāksies ar nelaimēm. „Ak vai! Es sapratu, citas izejas nav. Neko darīt, iespējams, tas ir tā vērts. Ahā, tas pat nav slikti. Tas ir vienkārši vareni!” Taču nākamreiz – tas pats: no jauna neko negribas, līdz nelaimes tevi izkustina no vietas.

Tomēr var iztikt arī bez aplinku ceļiem, kuri mūs nogurdina. Tad, tā vietā, lai nonāktu nelaimēs un likstās, mēs tikai nedaudz mazināsim mērķa svarīgumu savās acīs, līdz ar to iegūstot stimulu jaunam pacēlumam augšup.

Šeit ir visa atšķirība, un tās būtība ir vienkārša: vai tu vēlies sniegt labpatiku Radītājam, vai nē? Viss Viņa baudījums – tajā, lai radījumi paši vēlētos nonākt pie Viņa. Iemesls nav ciešanās, kaut arī tavi spriedumi izriet tieši no tām. Tu pat iepriekš ar tām samierinies sava kūtruma dēļ. Taču, vai vari vismaz nedaudz sevi pacelt augšup: „Jā, esmu sliņķis, es neko nevēlos un tomēr, varbūt es mēģināšu Viņam parādīt cieņu, iepriecināt?” Lūk, tas tiek ņemts vērā, – un tad tu paātrini laiku. Turpretī, ja rēķināties ar personīgo labumu, – nekāda paātrinājuma nebūs.

Vienīgā iespēja – sajust sevi kā viesi un sniegt labpatiku Saimniekam. Pretējā gadījumā tu it kā Viņam saki: „Es apciemošu Tevi, kad būs nepieciešams. Ja pastaigājoties radīsies apetīte – pieskriešu. Taču pagaidām pasēdi pie galda un pagaidi”. Tomēr ir iespējams rīkoties arī citādāk: tu ieelpo ēdienu, kurus Viņš tev sagatavojis, aromātus, Viņu novērtē, uzdod Viņam jautājumus, un tev galvenais – pacienāties ar šo maltīti, lai sagādātu Viņam labpatiku. Tikai ar šādu noteikumu tu pienāc pie galda.

Runa iet par lielu darbu, kas pilnībā virzīts uz to, lai sagādātu Radītājam labpatiku, bet nevis uz to, lai samazinātu trimdas laiku. Pašu „trimdu” tu traktē savādāk: tu esi izraidīts nevis no baudas, bet no atdeves Saimniekam.

Un tas nav mazs posms ceļa beigās dažu mēnešu garumā – tajā ir mūsu darbs. Tā ir ceturtā stadija, kas radusies pēc visām iepriekšējām, ļoti piesātināta, kas strādā visaugstākajās frekvencēs un nepratīgā tempā. Ja iepriekš attīstības etapi ilga miljonus gadu, tad šodien viss ir sapresējies skaitītos gados. Mēs tikko uzsākam īstu darbu, bet pasaule jau zaudē kursu, un tai pazūd iepriekšējais laika sajūtas mērs. Drīzumā laiks un telpa burtiski izzudīs no uztveres – cilvēki pārstās just šos ierobežojumus…

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības priekšvārda”, 28.03.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: