Mēs atrodamies sistēmā, kas dēvēta par Bezgalības pasauli. Šajā Bezgalībā pastāv vēlme, kurai piemīt visas iespējamās saņemšanas un atdeves formas un gaisma, kas atklājas vēlmes iekšienē tādā pakāpē, kādā tā vērtē atdevi. Jo vairāk vēlme pauž atdevi, jo vairāk atklājas gaisma. Taču, ja vēlme netiecas uz atdevi, gaisma neatklājas.

Tas tiek dēvēts par Bezgalības pasauli, jo tajā pastāv visas iespējamās formas, kādas tikai var atrasties radījumā, – no pašām egoistiskākajām līdz altruistiskākajām, no bezgalības mīnusa līdz plusam.

Pašu vēlmi ir radījis Radītājs, bet visas tās formas atklājas saskaņā ar attīstības programmu, kas arī atnāk no Radītāja. Tomēr visu šo pārvērtību un izmaiņu rezultātā, kuras pārdzīvo vēlme, kura „griežas un vārās šajā katlā”, tai izkristalizējas jauns īpašs apziņas, patstāvības punkts. Un šis punkts sāk augt visos vēlmes izejamos stāvokļos: vairāk just, vairāk saprast, sajust sevi kā eksistējošu, sasniegt neatkarību.

Šis punkts ir svarīgāks par visu, jo aug kā vidējā, trešā līnija, kas neatrodas ne Radītāja dabā, ne Viņam pretējā radījuma dabā, kas pilnībā pakļauta Radītājam. Protams, šis atvasinājums no viņiem abiem ir divu šo pretējo īpašību sadursmes sekas, taču tas ir pilnīgi neatkarīgs.

Mums nav viegli iztēloties, kā iespējama kāda neatkarība, ja visu ir radījis Radītājs. Taču iedomājieties divus pilnīgi pretējus laukus visā garumā no bezgalības mīnuss līdz pluss, kurus atdala bezdibenis, kurā nevar eksistēt ne viens, ne otrs. Uz šīs robežas, kur sastopas un viena ar otru cīnās pretējas īpašības, arī rodas vieta, kur var pastāvēt neatkarīgs radījums.

No vienas puses, tas vēl joprojām tiek uzskatīts par radījumu, tas ir, augstākā spēka radītu. Taču no otras puses, tajā ir tāda īpašība, kas ļauj viņam stāvēt pretim augstākajam spēkam un neatrasties pilnībā tā rokās. Kā kas tāds ir iespējams, mēs pagaidām nespējam izzināt. Cilvēks nesaprot, kā pastāvīgi atrodoties pilnīgā Radītāja varā, viņš tomēr var palikt brīvs!

Pastāv divas pilnīgi vienlīdzīgas, pretējas īpašības un bezdibenis starp tām, kurā tikai arī var eksistēt radījums. Tas kļūst par radījumu tikai tik lielā mērā, kādā pieliek pūles, lai iegūtu apziņu. Šī apziņa – kaut kas trešais, kas iepriekš nepastāvēja.

Viss pārējais jau bija radījumā: visi spēki, īpašības, raksturs, kurš nosaka, vai es būšu tāds vai citāds. Par šo visu ej sūdzies Meistaram, kurš mani radījis! Taču visam pāri es radu ko trešo, neatkarīgu. Gluži kā bērns, kurš izaudzis un piepeši kļuvis patstāvīgs, viņam radies personīgais viedoklis. Saprotams, ka tas izveidojies iedzimtības, audzināšanas, vides ietekmē, taču šī ir viņa personības izpausme, nevis vienkārša ielikto parametru summēšana pēc viņā „iešūtās” programmas.

Ja mēs, piemēram, vārām zupu, pievienojot tai ingredientus, tad beigās saņemam jaunu būtību, kas dēvēta „zupa”. Vai arī mēs griežam un sajaucam kopā piecus komponentus: tomātu, gurķi, sīpolu, sāli un piparus, un rezultātā sanāk jauns, sestais jēdziens, kas dēvēts „salāti” – jauna būtība.

Šodien mē dzīvojams šajā pasaulē neapzināti pildot savas dabas pavēles. No kurienes tādā gadījumā mūsos var rasties kas patstāvīgs? Tikai ja tu atradīsies starp divām pasaulēm: saņemošo un atdodošo un vēlēsies attiekties gan pret vienu, gan pret otru tā, lai neatslēgtos ne no vienas no tām, bet lai izmantotu tās abas, tad, pateicoties tam, tu izveidosi jaunu būtību gluži kā jaunu ēdienu: „salātus”. Tu ņemsi visu vēlmi no saņemšanas pasaules un piešķirsi tai atdeves formu, tas arī tiek dēvēts par cilvēku, Ādamu.

Embrijs sastāv no materiāla – vēlmes baudīt, taču no ārpuses tas pieņem Radītāja, gaismas formu. Un tad šis materiāls un forma kopā tiek dēvēti par cilvēku.

Šķiet, šeit nav nekā jauna, jo tas viss jau ir bijis! Taču tu izpildīji darbu – piešķīri materiālam Radītāja formu. Tu paņēmi no vienas sfēras materiālu, bet no citas – īpašības, un savienoji tos kopā. Rezultātā izveidojās jauna būtība. Tas jau vairs nav viens vai otrs, bet kas trešais. Gluži kā salāti, kuriem ir patstāvīga jēga – jauna garša, jauna būtība.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 21.03.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →