Jautājums: Vai tas, ka es noraidu kādu cilvēku, sniedz lielisku iespēju veidot integritāti?

Atbilde: Jā, protams. Raudzīsimies viens uz otru vienkārši kā uz labiem draugiem vai kā uz saviem bērniem un, vadoties no tā, sajutīsim viens otru.

Ja es, neskatoties uz to, ka man nav patīkami kādā klausīties, piepūlēšos, tad, neskatoties uz savu antagonismu un pateicoties šīm pūlēm, sākšu viņu labāk sajust. Tātad man parādīsies jauns sajūtu instruments. Cilvēks mani atgrūž, bet es, neskatoties uz to, pārvarot šo atgrūšanu, no plusa un mīnusa, kas rodas manī, veidoju precīzu instrumentu, lai ieietu viņā – es sāku viņu sajust.

Ja man nebūtu šīs atgrūšanas, man būtu ļoti grūti rast kontaktu ar viņu. Es vienkārši pieņemtu patīkamā veidā to, kas nāk no viņa, un adaptētu to sevī saskaņā ar savu uztveri. Turpretim, kad es to daru ar pretestību, es it kā iekļūstu šajā dziļumā, šī pārvarēšanas spēka apjomā, kas viņā atrodas, un tad man izveidojas tieši kontakts ar cilvēku.

Tāpēc sanāk, ka līdz ar mūsu izaugsmi, tie cilvēki, kuri agrāk bija patīkami, pēkšņi atklājas man kā nepatīkami, kuri atgrūž mani no sevis, un otrādi – mani atgrūž no viņiem. Taču es saprotu, ka, pateicoties pretestībai, man tiek dota iespēja dziļāk viņos iekļūt.

No 13. sarunas par integrālo audzināšanu, 18.12.201.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →