Šajā visiem zināmajā nosacījumā ietverta visu vēlmju (sirds) un cilvēka domu (nodomu, prāta) labošanās. Un otrādi, tikai izlabojot visas vēlmes un domas, cilvēks sasniedz mīlestību pret cilvēkiem, pret visu cilvēci un dabu.

Ņemot vērā, ka katra cilvēka mīlestība pret tuvāko ir ļoti vāja un tāpēc atklāti neizpaužas, ja daži cilvēki apvienosies kopā grupā un katrs apspiedīs savu egoismu attieksmē pret citu, tad katrs saņems visu pārējo spēkus, – tādā gadījumā notiks visu atsevišķo grupas locekļu spēku palielināšanās vienā lielā spēkā un radīsies iespēja izpildīt dabas likumu „mīli tuvāko”.

Rodas pretruna: lai sasniegtu mīlestību pret tuvāko, nepieciešams izlabot visas manas egoistiskās īpašības vai arī, lai sasniegtu mīlestību pret tuvāko, nepieciešama tikai mīlestība pret biedriem grupā?

Parasti cilvēki apvienojas sabiedrībās, lai kaut kādā veidā uzlabotu savu stāvoklī un katrs veic aprēķinu, cik daudz viņš dod citiem, un cik daudz saņem, tas ir, tāda grupa balstīta uz egoismu. Un ja šādas grupas loceklis sajūt, ka viņš ārpus grupas var saņemt vairāk nekā grupas ietvaros, viņš nožēlo to, ka atrodas tajā. Tāda sabiedrība attālina cilvēku no pacelšanās augšup uz līmeni „Cilvēks”.

Patiešām, sasniegt mīlestību iespējams tikai izlabojot visas savas egoistiskās vēlmes un domas. Taču, ja savienot kopā nelielas vēlmes mīlestībā pret katru, tad kopā apvienojoties, viņi izveidos jaunu lielu kopējo spēku, un to var izmantot katrs no grupas locekļiem, lai sasniegtu mīlestību pret biedriem, bet pēc tam varēs sasniegt mīlestību pret cilvēci un Dabu.

Taču tas viss pie obligāta nosacījuma: katrs apspiež savu egoismu attieksmē pret citu. Ja cilvēks ar savu egoismu ir atdalīts no biedra, viņš nevarēs saņemt no viņa mīlestības spēku pret tuvāko. Tas ir, tikai tajā pakāpē, kādā sevi anulē biedru priekšā, var saņemt no viņiem mīlestības spēku.

Tas līdzinās burtu uzrakstīšanai: ja sākumā uzrakstīt 1, bet pēc tam 0, tad sanāks 10, tas ir, 10 reizes vairāk, taču, ja pēc vieninieka uzrakstīt divas nulles, tad sanāks 100, tas ir, 100 reizes vairāk. Tas nozīmē, ka ja viņa biedrs – vieninieks, bet viņš – nulle, tad cilvēks saņem no biedra 10 reizes vairāk. Taču, ja viņš saka, ka viņš ir kā divas nulles attiecībā pret biedru, tad saņems no viņa 100 reizes vairāk.

Turpretim, otrādi, ja viņš – vieninieks, bet biedrs – nulle, tad sanāks 0,1 un viņš ir 10 reizes mazāks par biedru. Taču, ja viņš var sacīt, ka viņš – vieninieks un viņam ir divi biedri, kuri pauž divas nulles attiecībā pret viņu, tad viņš – 0,01 salīdzinājumā ar biedriem. Tādējādi, jo ar lielāku nuļļu skaitu viņš novērtē biedrus, jo viņš pats ir mazāks.

Un tomēr, pat ja tev jau ir spēki mīlestībai pret tuvāko, un tu vari šo mīlestību reāli izpaust, un tu jau jūti, ka personīgais labums tev nāk par ļaunu, neskatoties uz to, – netici sev un bīsties, ka vari apstāties ceļa vidū un krist egoismā. Tev jābīstas, ka tev iedos tādus egoistiskos labumus, no kuriem tu nespēsi atteikties un baudīsi tos mīlestības vietā pret tuvāko. Tieši bailes krist egoismā sniedz cilvēkam spēkus ievērot dabas likumu – atdeves un mīlestības likumu.

No Rabaša raksta „Par likumu „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu””

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Darba principi grupā, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā | Add Comment →