Kas mūsos ir labs?

Jautājums: Ģimenes attiecību psiholoģijā personīgo pozitīvo īpašību demonstrācijas posms ļoti ātri beidzas, tāpēc ka mums šo īpašību nav tik daudz. Tālāk sākas trūkumu atklāšana un dzīvesbiedra trūkumu pieņemšana.

Atbilde: Kad mēs atklājam cilvēka būtību, mēs neatrodam viņā nevienu pozitīvu, pienācīgu, tā teikt, īpašību. Noskaidrosim tādu it kā pozitīvu jūtu avotu kā mīlestība un empātija pret kādu citu personu vai lietu.

Cilvēks jūt līdzi, palīdz, mīl, ņem līdzdalību, uzupurējas – dara to visu savu egoistisko īpašību vadīts. Tāpēc mēs nevaram attiecināt šīs īpašības uz viņa personīgo varonību. Šīs īpašības viņam piemīt no dabas.

Ja es sākotnēji tāds esmu, tad par mani saka: „Kāds īpašs cilvēks!”, bet ja cits cilvēks no dabas ir citādāks, tad mēs sakām: „Cik briesmīgs, riebīgs cilvēks!” Taču nedz uz mani, nedz uz viņu tas īsti neattiecas.

Tādējādi, atdalot cilvēku no visa, kas viņā sākotnēji ir ielikts, mums jāatdala vienkārši tukšs apvalks. Un tas viss būtu jāattiecina nevis uz cilvēku pašu, bet gan uz viņa sākotnējām īpašībām. Sākotnēji cilvēkam nav ne pozitīvu, ne negatīvu īpašību. Kopumā mums viņš ir jāpieņem kā korekcijas

objekts. Tas, kādas īpašības viņam ir raksturīgas, nav svarīgi. Lai kas tu nebūtu, augstākā vērtība attiecībās starp cilvēkiem ir pacelšanās sev pāri.

Pēkšņi tu atklāj, ka visas tavas pozitīvās īpašības patiesībā ir vairākkārt negatīvas, tāpēc ka no ārpuses tās izskatās it kā pozitīvas, taču to izcelsmes avots ir dziļāks egoisms.

No 13. sarunas par integrālo audzināšanu, 18.12.2011.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: