Egoisma noziedzīgā saldme

Pirmais samazinājums (cimcum alef) noveda pie pasauļu sašķelšanās. Ja nepastāvētu aizliegums – nebūtu ko pārkāpt un neizraisītos noziegums. Ja ir atvērta vieta, tad jebkurš var atnākt un paņemt jebko. Taču, ja es uzlieku durvis un saku, ka šī vieta kādam pieder, tad no šā brīža tev jau ir nepieciešama atļauja, lai tur ienāktu.

Jāizpilda nosacījumi, pie kuriem tu vari kaut ko saņemt no turienes. Samaksā – un saņemsi. Ja tev ir ekrāns, atstarotā gaisma, formas līdzība – tad, lūdzu, saņem.

Tādējādi, kamēr gaisma nav nonākusi līdz 4. stadijai katrā Nekudim pasaules sfirā, līdz tam brīdim nekas nav sašķēlies. Tikai tad, kad 4. stadija sāka saņemt augstāko gaismu, tā noveda pie sašķelšanās. Un tagad problēma tajā apstāklī, ka no šī brīža šīs vēlmes ir sabojātas, sakropļotas. Tās izkropļoja mērķi un kopš tā mirkļa vairs nejūt, ka altruisms – tā ir augstākā, dižākā īpašība. Šīs vēlmes nerod nekādu patiku atdevē, gluži otrādi, visas to tieksmes, baudas meklējumi, iekšējie gēni ir virzīti uz saņemšanu savā labā.

Ja mūsos darbotos gēni, kas nav sabojāti ar sašķeltību, – tā būtu pilnīgi cita lieta! Kaut arī mēs tiektos uz atdevi bez citas izvēles iespējas kā dzīvnieki. Taču visi mūsu iekšējie gēni, visas vēlmes – viss nāk no sašķelšanās.

Es velku sev līdzi visu Bezgalības pasauli, kuru mēģināju saņemt egoistiski. Vai jūs varat iedomāties, uz kāda egoisma maisa es sēžu? Turklāt no šī maisa pastāvīgi izrāpo un paceļ galvas arvien jaunas egoistiskās vēlmes, pamazām man atklājot milzīgu, man piederošu egoismu.

Šeit slēpjas visa problēma, kas radusies pēc sašķelšanās, esmu sajutis patiku no saņemšanas sevis dēļ, kas tagad mani pievelk un vilina. Es zinu, ka tā ir nāvējoša inde, taču arī tas nespēj mani apturēt. Esmu gatavs nomirt, lai tikai baudītu! Tas norisinās mūsu dzīvē – mēs to acīm redzami sajūtam.

Rabašs vienā no saviem rakstiem klāsta, ka cilvēks spēj sasniegt tādu mīlestību pret biedriem, ka būs gatavs nomirt šīs mīlestības dēļ, atdot dzīvību par sabiedrību. Un tā nav nejauša tieksme, bet skaidrs aprēķins, jo augstākā gaisma darbojas tādā veidā, ka cilvēks sāk vērtēt atdevi augstāk par sevi pašu. Turpretim mūsu egoistiskajā stāvoklī viss ir otrādi – saņemamo baudu es vērtēju augstāk kā savu dzīvību.

Tas ir, no šiem diviem piemēriem mums redzams, ka bauda atrodas visa radījuma pamatā. Cilvēks nebaidās nomirt, – kaut tikai pirms tam izjustu baudu.

No nodarbības pēc „Desmit Sfirotu Mācības”, 11.03.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed