Jautājums: Kā raksturot cilvēka attīstības nedzīvo, augu un dzīvniecisko līmeņus?

Atbilde: Nedzīvais līmenis – periods, kad cilvēkam piemīt ļoti neliels egoisms, kurš nekādā veidā nemudina viņu uz saikni ar citiem. Viņš pasīvi eksistē dabā, praktiski neko nemainot sev apkārt, bet tikai nedaudz apstrādā zemi ar savām rokām vai ar primitīviem darba rīkiem (praktiski to vēl arī nav) un iegūst sev uzturu.

Tas ir nedzīvais attīstības līmenis, proti, tāds, kas nepilnveidojas, pastāvīgi atrodoties vienā līmenī, vēl neaug kā nākamais līmenis.

Augu līmenis raksturīgs ar to, ka cilvēks jau „aug”, taču kā mēs sakām: „Vēl ir augs”. Tas ir, viņam vēl pietrūkst kustība – viņš nav spējīgs uz lieliem iekarojumiem, uz daudzveidīgiem pārveidojumiem. Viņš pārveido telpu sev apkārt taču kā augs, kurš laiž saknes un pamazām ņem no visa: kaut ko iekaro, taču ļoti ierobežotā veidā, jo viņa egoisms, viņa iespējas neļauj viņam „aprīt” to, ko ir iekarojis. Tāpēc nav jēgas riskēt, ieguldot pūles, ciešanas.

Dzīvnieciskais posms – tā, pirmām kārtām, ir tehnoloģiju attīstība: tas, kas atrodas ārpus cilvēka. Mēs sākam attīstīt instrumentus, ar kuru palīdzību mēs varam iekarot pasauli līdz pat kosmosam. Šis posms sākās viduslaikos, kad tika izgudrotas iespiedmašīnas un citi jauninājumi.

Patiesībā viduslaiki nav viegls attīstības līmenis, diezgan vētrains periods, kas dzima kaut kādā iekšējā veidā. Taču šodien, pētot evolūcijas procesu, mēs saprotam, ka tajā laikā notika ļoti interesanti, spēcīgi, kaut arī slēpti nākamā etapa rašanās procesi.

Jāatzīmē, ka iepriekšējos posmos tas netika novērots, jo starp zemi un augiem ir ļoti maza starpība un pārāk liela saikne, – tie uztur viens otru, pārvēršas viens otrā utt.

Turpretim starp augu un dzīvniecisko stāvokli – milzīga starpība: gribas brīvībā, pārvietojumā, personīgajā telpā, telpas iekarošanā utt.

Atbilstoši tam norisinājās cilvēka iekšējā attīstība – cilvēki burtiski metās iekarot dabu, telpu, atklāt jaunas zemes. Mainījās zemes aršana, lauksaimniecība, amatniecība, pilsētas, cilvēku sadalījums grupās, klanos – vārdu sakot, viss. Pēc tam sākās kustība par parlamentu, par brīvību utt.

Cilvēce kļuva aktīvāka visos līmeņos salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli, pie tam šī aktivitāte arvien pieauga.

Iepriekšējā XX gadsimtā tā sasniedza apvienošanos: mēs nonācām pie integrācijas, pie egoistiskas savstarpējās mijiedarbības. Tas lika pamatus jauna līmeņa dzimšanai, kurš sāka izpausties no XX gadsimta vidus. „Romiešu klubs”, akadēmiķis Vernadskis Krievijā, daudzveidīgas starptautiskas organizācijas sāka ievērot, ka parādās dabas holistiskais līmenis, kas attiecīgi izraisa ietekmi uz sabiedrību. Ja mēs tam nesekosim, tad izjutīsim ciešanas no līdzsvara trūkuma ar dabu.

Daudzi toreiz sāka par to jau rakstīt un runāt, katrs savā līmenī: bioloģijas, socioloģijas, politoloģijas, mineraloģijas, sabiedriskās attīstības vai pat ekonomiskajā un finanšu (ekonomika un finanses – divas dažādas cilvēka funkcijas) līmenī.

Tas viss pakāpeniski uzkrājās un izveidoja priekšnoteikumus pārejai uz jaunu līmeni. Šo priekšnoteikumu izpausme kā jebkura kustība attīstībā, sākas no maziem sašutumiem, kuri pieaug, līdz sasniedz stāvokļus, kad vairs nav iespējams apstāties, atrasties iepriekšējā stāvoklī, un tad lēcienveidīgi notiek dzimšana jaunā līmenī.

No 12. sarunas par integrālo audzināšanu, 16.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Egoisma attīstība | Add Comment →