Kongress Aravas tuksnesī, 5. nodarbība

Ejot pretī atklāsmei, mums ir jāsaprot, ka mēs vācam kopā sašķeltās vēlmes – tilpnes. Bāls Sulams raksta par to vēstulē (19.): „Tilpņu sašķelšanās rezultātā visi burti pārgāja uz Zemes vadību un cilvēkiem, jo cilvēkam, sevi pilnveidojot un atgriežoties pie savas saknes, jāsavāc visi burti viens pie otra, un tie jāpārnes uz garīgo sakni”.

Garīgajā pasaulē notika tilpņu sašķelšanās, kā rezultātā pēc tam izveidojās raupjāks vēlmes slānis – „šī pasaule”, kurā mēs ar jums kopš tā laika arī atrodamies. Viss, kas notika tilpņu sašķelšanās laikā, pašlaik atklājas mūsu pasaulē sabojātā veidā, starp materiālajiem cilvēkiem.

Un ja cilvēks saprot, ka viss, kas notiek starp viņu un pārējiem, tas ir vēlmju sašķelšanās rezultāts, tad viņš savas saites, kontaktus ar citiem cilvēkiem atgriež saknei, izlabo – vienu pēc otra. Un tas nozīmē, ka viņš „pārsver sevi un visu pasauli uz attaisnojuma kausa”.

„Taču Radītāja un cilvēka savstarpējā vienotība, kur cilvēks izpildījis savu ciešanu un grūtsirdības mēru, kas līdzinās pasaulīgajam kopošanās aktam, kad dzimst pasaulīgais ķermenis, kurš tāpat izriet no obligāta cēloņa, – tas ir, sasprindzinājuma, zināma ciešanu un grūtsirdības mēra, kas dēvēts par stingrību pasaulīgajā valodā, kad arī viņa sēkla nāks par labu”.

Cilvēks sasniedz savienošanos ar Radītāju tikai tad, kad dedzīgi uz to tiecas. Mūsos ir vēlme uz garīgo izaugsmi, taču tā tiek dota mums no augšienes un mums nepieder. Katrs reiz tika atvests uz grupu, un viņš nāk mācīties, jo tiek atmodināts no augšienes. To visu viņš dara tāpēc, ka tādā veidā viņu vada no augšienes, tās vēl nav viņa personīgās darbības, bet Radītāja darbs pār viņu.

Taču, izņemot vēlmi, ir vēl tieksme, un šis ir īpašs jēdziens, papildus vēlmei. Tas nonāk pie manis ne no Radītāja vai no sevis paša, bet no manas apkārtnes. Ja es saistos ar citiem, tad saņemu no viņiem tieksmi pēc garīgā – piedevu vēlmei, kuru es iegūstu, pateicoties darbam ar apkārtni.

Garīgajā darbā tiek ņemta vērā tikai šī tieksme, tas ir, kādu papildu vēlmi esmu ieguvis ar saviem spēkiem – attiecīgi tai arī virzos uz priekšu.

Turpretim vienkārši vēlme uz garīgo var būt milzīga, un cilvēks būs gatavs mācīties cauru diennakti un nodarboties ar izplatīšanu. Taču tā nav personīgā vēlme, to iedarbina no augšienes gluži kā mehānisku rotaļlietu, kurā pagriež atslēgu, un tā sāk lēkāt. Un cilvēks var ļoti daudz darīt, rodas tikai jautājums, vai tas attiecas uz viņa personīgo vēlmi, kuru viņš pats ir nopelnījis, vai tā ir vēlme, kas sākotnēji viņam dota no augšienes.

Palūkojoties no malas, to nav iespējams noteikt, tikai, ja cilvēks pats to vēlēsies, tad varēs to izpētīt un uzzināt. Un tad viņš vairs nevarēs sūdzēties, ka tik daudzus gadus mācījies, tik daudz ir apguvis, taču atklāsmes joprojām nav. Nav un nebūs. Tāpēc, ka vēlme, ar kuru viņš strādā, nav viņa paša, bet pieder Radītājam, kas šo vēlmi ir radījis. Turpretim mums jāsaņem piedeva pie šīs vēlmes, ko dēvē par garīgo tieksmi.

Tas ir ļoti svarīgi. Daudzi šeit pieļauj kļūdu, strādājot ar savu sākotnējo vēlmi un domājot, ka viss ir labi: jo palūkojiet, cik es daru.

Taču garīgajā tiek ņemts vērā tikai pielikums, ko esmu nopelnījis savu pūliņu rezultātā. Turklāt tas, ko dod Radītājs, netiek ieskaitīts, jo tas jau pastāvēja Bezgalības pasaulē. Dēļ tā nevajadzēja pasaulēm attīstīties un sašķelties Ādamam Rišonam. Tas viss jau atradās Bezgalībā.

Vienīgais, kā nebija Bezgalībā un ar ko mums jāsāk augšupeja no lejas uz augšieni, – tā ir garīgā tieksme, sasprindzinājums, personīgā atmoda. Tas arī tiek dēvēts MA”N, lūgšana.

Un šī papildu tieksme mums jāņem no biedru vides, kuras nebija Bezgalības pasaulē. Turpretim mums, pateicoties sašķeltībai, tā ir! Un tādēļ es visus pārējos jūtu kā svešus. Turklāt, ja viņi man ir sveši, tad es varu no viņiem iespaidoties. Un šis iespads: „skaudība, kaisle, pašmīlība – izved cilvēku no šīs pasaules”.

Es apskaužu to, kas ir citiem, bet man nav – un palielinu savu vēlmi. Tā ir vēlmes piedeva, kas dēvēta par tieksmi vai sasprindzinājumu, stingrību, ar kuru es realizēju šo vēlmi, – un ļauj man izveidot manu garīgo tilpni.

No Aravas kongresa 5. nodarbības, 24.02.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Kongresi, Lūgšana un nolūks, Norises | Add Comment →