Pretrunās – ceļš uz īstenību

Kongress Aravas tuksnesī, 7. nodarbība

Kabalisti sniedz man „padomus tumsā”, un rezultātā es kā bērns stāvu man patreiz nezināmas realitātes priekšā.

Tāpat arī mēs pamācām mazus bērnus, bet viņi paklausīgi izpilda mūsu pamācības, jo pašiem vēl nav ne mazākās sapratnes par priekšmetu un viņi pilnībā uzticas vecākajiem. Pēc savas dabas bērns instinktīvi mums tic un seko, tā sacīt „ar aizvērtām acīm”.

Tāpat arī mums jāseko kabalistiem. Protams, tas izraisa diskomfortu, jo esam taču pieauguši cilvēki, mēs vēlamies saprast, sajust… „Jā, bet ar ko patiesībā es nodarbojos? Kāpēc un kādēļ? No kurienes tas nāk?” Katram ir diezgan ieganstu un jautājumu.

Viss pareizi. Ja mēs būtu bērni, tad augstākā pasaule mums atklātos visīsākajā laikā. Taču tad mēs tur būtu kā „eņģeļi”, ne augstāk par „dzīvniecisko” pakāpi. Turpretim, ja vēlamies sasniegt Radītāja līmeni, tad katrs solis, katra darbība mums jāveic ne savos dabiskajos centienos, bet ar ticību augstāk par zināšanām, citiem vārdiem sakot, spītējot savam saprātam.

Šeit arī slēpjas visa sarežģītība. Man tiek dots kāds padoms, taču es neredzu tajā loģiku, tāpēc ka izturos pret šo pasauli ar prātu un jūtām. Es neredzu un nejūtu, ka jārīkojas tieši tādā veidā.

„Lai arī tu to nesaproti, – man saka, – taču zini, ka tur, augstākajā pasaulē, viss notiek tieši tā. Tāpēc, ka tur viss virzīts uz atdevi, tostarp šeit – uz saņemšanu. Tur viss atrodas vienotībā, bet šeit – atšķirtībā. Tur viss ir mūžīgs un absolūts, viss tiecas uz līdzsvaru, bet šeit – gluži pretēji”. Tomēr vārdi man nelīdz. Es vienalga stāvu uz šīs pasaules fundamenta, un no šejienes man jāsasniedz augstākā pasaule.

Jā, no vienas puses grūti, bet no otras – nepieciešami. Man nevis jāpāriet no pasaules uz pasauli, bet jādzīvo abās pasaulēs, lai varētu būt neatkarīgs attiecībā pret Radītāju. Tāpat arī viesis stāv saimnieka priekšā un saka: „Es vēlos būt tāds pats kā tu. Tu esi dodošais, un es vēlos atdot. Tu dod man, un es vēlos dot tev. Esmu atkarīgs no tevis un vēlos, lai tu būtu atkarīgs no manis…” Tāpat arī man ir jābūt patstāvīgam atrodoties Radītāja priekšā.

To pat nav iespējams iedomāties: no vienas puses, nav neviena cita, izņemot Viņu, bet no otras puses, pastāv kaut kas neatkarīgs. Un šāds stāvoklis veidojas tikai pateicoties tam, ka mēs nostiprināmies abās pasaulēs: es pastāvīgi veidoju augstāko pasauli virs šīs pasaules. Lūk, tāpēc ceļš ir tik grūts. Tāpēc, ka katrai manai darbībai, katrai pakāpei ir jāturas pretī manai vēlmei un sapratnei, visam, ko es zinu, ko esmu savācis, uzkrājis sevī visas dzīves garumā.

Viss otrādi. Pat tad, kad mēs runājam par mīlestību un apvienošanos, patiesībā tā nav tā mīlestība un ne tā apvienošanās, kas mums ierastas. Tas atrodas augstāk – virs mūsu dabas. Tas ir, man jānonāk pie tāda stāvokļa, kurā manis vispār arī nav. Tas nedaudz atgādina māti, kas sevi nesavtīgi ziedo bērnam.

Taču šeit man jāiet līdz galam attiecībā uz visu pasauli, pilnīgā, neierobežotā vienotībā. Un tas, neskatoties uz visiem šķēršļiem, kad atklājas, ka visas vēlmes, kurām man jāatdod sevi pilnībā, pretējas man, ienīst un atraida mani. Pieaugot avijut („vēlmes „slānim”), man demonstrē pārrāvumu starp saņemšanu un atdevi un tad es atklāju visu smagumu, kas slēpjas apvienībā.

Un tas viss, – lai iegūtu neatkarību Radītāja augstumā.

Tādējādi jāpiekrīt tam, ko mēs izejam. Un kaut arī mūsu būtība, šīs pasaules daba noraida visas garīgās pasaules formas, mums jāpiekrīt arī tam. Garīgā forma man ir pretēja, nīstama, nepieņemama, bet tā tam ir jābūt. Man tas ir jāsaprot un jāmīl, man sevi tam jāsagatavo ar grupas, apkārtnes palīdzību. Tāpēc, ka tieši uz to mēs ejam – uz visu šo pretstatu, lai tas kļūtu vēlams, lai kalpotu kā pierādījums tam, ka mēs virzamies uz priekšu pretim īstenībai.

No 7. nodarbības Aravas kongresā, 25.02.2012.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Nākamā ziņa: